|
Ticība un dzīve
TICĪBA UN DZĪVE
KAS ES ESMU? Dzīvē daudzi notikumi un kopsakarības man nav izprotami. Kādēļ notiek tieši tā, bet ne citādi? Vai apstākļi valda pār mani, vai es pār apstākļiem? Vai pasaulē esmu nācis nejauša gadījuma pēc, vai arī manai piedzimšanai ir jēga un nozīme? Neviens nevar pateikt, cik ilgi es dzīvošu šajā pasaulē un ļoti nopietns jautājums ir: “kas būs pēc tam?” Mums ir bijuši draugi un paziņas, kas miruši pēkšņi – negadījumos, autokatastrofās, vai arī tos pieveikušas nedziedināmas slimības – vēzis un citas. Stāvot pie kapa, mums uzmācas jautājums: “vai tas varēju būt arī es?” Kādi spēki valda pār dzīvību un nāvi? Es taču esmu dzīvs – eju uz darbu, strādāju, saņemu algu, atpūšos, rūpējos par ģimeni, ēdu, guļu un atkal eju uz darbu – un tad manī iezogas doma – vai tas viss, šī vienmuļība, ir mana dzīve? Vai tā nav bezjēdzīga eksistence? Vai es esmu smilšu graudiņš starp miljardiem citu, par kuru patiesībā neviens tā īpaši neinteresējas?
MANA RĪCĪBA. Tādas domas ir pazīstamas visiem un parasti mēs tās cenšamies atvairīt ar dažādiem paņēmieniem – izpriecām, vēl straujāku dzīves ritmu, vēl lielākām rūpēm. Bet šaubas, bailes un nenoteiktība nekur nepazūd. Tās turpat sēž – man blakus un gaida, kad varētu iecirst savus ilkņus manī. Es dažreiz baidos ieskatīties sevī, jo varu tur atrast kaut ko sev nepatīkamu, es bēgu no sevis. Tad dzīvē ienāk pārbaudījumi – es zaudēju darbu, sastrīdos ar ģimenes locekļiem, jūtos nesaprasts un nevajadzīgs, vientuļš un iztukšots. Es gribu būt laimīgs, bet tāds neesmu.
MANI JAUTĀJUMI. Izmisumā mēs iesaucamies: “Ak, Dievs, ko lai es daru?” un apraujos: Vai Dievs ir? Vai Viņam ir kāda daļa par mani? Ir cilvēki, kuri apgalvo: “Dieva nav, neviens Viņu nav redzējis.” Es neredzu arī savas smadzenes, vai tādēļ tās nav? Es neredzu elektrību – vai tādēļ tā nedarbojas? Es neredzu gaisu – vai tādēļ es neelpoju? Es neredzu mīlestību – vai tādēļ es nemīlu? Es redzu skaistu, negrozāmos likumos radītu pasauli, kurā valda noteiktība un kārtība – no vissīkākā zāles stiebriņa līdz bezgalīgajam Visumam. Laiks, gadalaiki, rīts un vakars, planētas virs mūsu galvas – tas viss ir apbrīnojami! Es saprotu, ka katrai zālītei ir sēkliņa. Kas ir radījis Visumu? Katram pulkstenim ir meistars – radītājs, katrai mājai – celtnieks. Kas radījis esamību?
ATBILDE. Pasaule nav radusies nejauši – tas ir pilnīgi neiespējami, to saka mūsdienu zinātne - aiz visa radītā ir Radītājs. Sacīsim tiešāk- DIEVS. Nav un nevar būt citas atbildes uz jautājumu – kas radījis Visumu un devis dzīvību – to ir darījis Dievs. Tad mēs jautājam – bet kas ir radījis Dievu? Ja jau mēs piedzimstam un mirstam – vai Dievs nav tāds pats kā mēs? Atbilde ir vienkārša – Dievs Pats ir visa Radītājs. Viņu neviens nav radījis, jo Dievu varētu radīt tikai vēl varenāks Dievs – un tā līdz bezgalībai. Dievs ir mūžīgs – bez sākuma un gala, neierobežots laikā un telpā, bez sākuma un gala, tādēļ mūsu niecīgais prāts Viņu nekad nespēs aptvert. Dievs ir nemainīgs. Dievs mūs mīl. Dievs ir Vienīgais, uz Kuru var paļauties vienmēr, jo Viņš ir tas Pats vakar, šodien un mūžīgi. Dievs nav kā cilvēks, kas vienu dienu mūs mīl, bet nākošā var nelikties ne zinis. Dievs nekad nenoveco un nekļūst nespēcīgs.
BIBLISKAIS RADĪŠANAS STĀSTS. Zinātnieki apgalvo, ka Zeme radusies miljoniem gadu ilgā periodā. Bībele saka – sešās dienās. Ēbreju vārds iom nozīmē diena un arī laikmets. Radīšanas stāsts Bībelē rāda, ka Dievs ar pakāpenisku un noteiktu plānu rada esamību un dzīvību. Pēdējais no radības ir cilvēks – kā vaiņagojums visam. Vienīgais, kas ir radīts Dievlīdzībā – spējīgs pieņemt lēmumus, mīlēt, domāt, radīt – sev līdzīgus cilvēkus, mūziku, mākslu, zinātni, medicīnu, techniku un – galvenais - ar vēlmi Dievu pielūgt. Bībele saka, ka Zeme ir radīta mums, lai mēs to pārvaldītu. Raugoties Dieva radībā, mēs varam saprast, ka Dievs ir kā visizcilākais mākslinieks, kas pārvalda visas krāsas (saulrieta debesis!), vistalantīgākais projektētājs, kas radījis Visumu, visizcilākais botāniķis, zoologs un anatoms, Kas radījis augus, dzīvniekus un cilvēku.
KĀDS IR DIEVS? Par Dievu liecina Bībele: Dievs ir Gars. Dievs dzīvo Debesīs, mēs – virs zemes. Tas nenozīmē, ka Viņš ir kaut kas izplūdis vai rēgains. Viņš ir Personība ar prātu, gribu un neierobežotām iespējām savu gribu izpildīt. Viņš redz un zina visu, kas ar mums notiek. Bībele Viņu sauc par TĒVU. Debesu Tēvs mūs mīl, vada un pasargā. Lai mēs Viņu saprastu, Viņš nolēma nonākt uz zemes un pieņemt mūsu izskatu. Viņš ieradās pasaulē tāpat kā mēs – bērna izskatā. Tik ļoti Dievs mūs mīl! Viņš piedzima dievbijīgai meitenei – Marijai un Viņa vārds ir Jēzus Kristus - patiess Dievs un patiess cilvēks. Kā cilvēks Viņš pazīst visas mūsu problēmas, bet kā Dievs spēj tās atrisināt. Par Sevi Jēzus teica: “Es un Tēvs, mēs esam Viens.” Taču, raugoties pasaules vēsturē, mums nevilšus jāsāk jautāt: vai patiesi Dievs ir tās likteņos?
KĀDĒĻ PASAULĒ IR GRĒKS UNĻAUNUMS? Dievs mūs radīja labus. Dievs gribēja, lai mēs dzīvotu saskaņā ar Viņu un deva izvēles brīvību, lai mēs mīlestībā būtu Dievam paklausīgi. Mīlestība nepiespiež, tā dod pat izvēli - mīlēt vai nemīlēt, dzīvot tikai sev, vai dzīvot Dievam. Diemžēl cilvēks izvēlējās Dievam nepaklausīt, sevi iecelt Dieva vietā. Kā tas notika? Ļaunais jeb velns cilvēku kārdināja un cilvēks paklausīja viņam, nevis Dievam. Velns nav ķēms ar ragiem un asti, bet bijušais Dieva eņģelis Lucifers – “gaismas nesējs”. Sātans nozīmē “krāpnieks, pievīlējs, melis”. Viņš ir augstprātīgs, lepns un nenovīdīgs radījums, kas gribēja līdzināties Dievam un tika padzīts no Debesīm. Viņš darīja visu, lai cilvēkam atņemtu Dievlīdzību. Viņš aicināja – ”esiet egoisti, rūpējieties tikai par sevi, ieceliet sevi Dieva vietā.” Un cilvēks paklausīja. Pasaulē ienāca meli, noziegumi, ļaunums un ciešanas. Bībele to sauc par grēku. Kāpēc mēs darām ļaunu? Kurš mūsu bērniem māca rīkoties slikti un nelietīgi? Televīzija, radio un avīzes nepārtraukti liecina par ļaunuma trakošanu pasaulē.
KO DARĪT? KĀDA IR IZEJA? Bībele saka: nožēlo grēkus un atgriezies pie Dieva. Mēs atvairāmies – nav tāda grēka, ir tikai vājības, pārpratumi, neveiksmes, nezināšana. Padomāsim - ja aptiekā uz indes pudelītes uzrakstītu “zāles”, inde nekļūtu par zālēm. Tādēļ Bībele sauc grēku īstajā vārdā. Grēks nav tikai melošana, zagšana, laulības pārkāpšana, slepkavošana. Grēks ir arī vēlme visu darīt tikai pēc sava prāta, visiem uztiept savu gribu. Te sākas visas pasaules nelaimes. Es grēkoju, ja dzīvoju tā, it kā Dieva nemaz nebūtu. “Es”, mans egoisms ir mans elks – grēks. Es nemīlu Dievu, Kas man devis garu, dvēseli un miesu, bet pats sevi. Patmīlība -“man vienmēr un visur ir taisnība” sagrauj laulību un ģimeni. Grēks ātri izplatās – pēc pirmās narkotiku pamēģināšanas seko nākošā, pēc pirmās apvainošanas bez atvainošanās seko nākošās – un attiecības ir sabojātas. Grēks ir kā bojājums auglī – sākumā pat neievērojams, bet vēlāk tas pārvēršas puvekļos. Ko darīt? Mēs cenšamies, vēlamies uzlabot stāvokli, bet bieži esam līdzīgi baronam Minhauzenam, kas sevi aiz bizes velk ārā no purva. Mēs pat pa reizei lūdzam Dievu vai ejam uz baznīcu. Ko vēl darīt?
DIEVA PALĪDZĪBA. Dievs nav mūs aizmirsis vai pametis bezcerīgā cīņā. Viņš ir devis savu DĒLU – Jēzu Kristu. Jēzus nozīmē Pestītājs, Glābējs, Kristus – Dieva Svaidītais. Jāņa Ev. 3:16 Vai Viņš nav tikai izdomāts? Senie vēsturnieki – Plīnijs, Josefs Flāvijs, Tacits apraksta un piemin Jēzu Kristu un kristiešus. Josefs Flāvijs sīki apraksta Kristus dzīvi, mācību un augšāmcelšanos, jo pats bija ēbrejs, pie tam nejuta simpātijas pret kristietību. Jēzu viņš apraksta kā gudru cilvēku, Kas veicis neparastus, brīnumainus darbus. Tātad Jēzus ir vēsturiska Persona. Kāds Viņš bija?
Cilvēks, kas piedzima nelielā pilsētiņā Betlēmē, pavadīja bērnību Nācaretē, trīsdesmit gadu vecumā sāka sludinātāja darbību, trīs gadus ceļoja, darīja brīnumainus darbus un pulcēja ap sevi visdažādākos cilvēkus – augstdzimušus aristokrātus, zvejniekus, nodokļu iekasētājus, prostitūtas. Viņam vienmēr bija laiks kalpot cilvēkiem, Viņš nekad neteica “piedodiet, Man tagad nav laika!” Viņš mīlēja visus. Tie, kas meklēja Viņa palīdzību, to arī saņēma. Tādēļ daudzi uzskatīja, ka Jēzus ir dziednieks, ievērojams cilvēks un varbūt pat pravietis. Pamazām Viņa tuvākie sekotāji un draugi sāka saprast, ka Jēzus ir kas daudz vairāk – Mesija, Glābējs, Dieva Dēls, Pats Dievs, Kurš dzīvo mūsu vidū kā cilvēks. “Es un Tēvs, Mēs esam Viens”, Viņš teica. Jēzus iedegās dusmās, redzot, ka Dieva nams bija pārvērsts par naudas izspiešanas vietu, nevis lūgšanu namu. Viņa sekotāji saprata: Jēzus ir nācis pasaulē tādēļ, lai atklātu, kāds ir Dievs. Viņš deva mācību, ko nosauca par Evaņģēliju – Labo Vēsti – Dieva mīlestību uz cilvēku, vienīgo ceļu pie Dieva. Jēzus teica, ka Viņam ir pilnvara piedot grēkus. “Neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” Vēl Viņš apsolīja mieru dvēselē – “Savu mieru es jums dodu, ne kā pasaule dod, Es jums dodu.” Vēl vairāk – Jēzus apgalvoja, ka ir stiprāks par nāvi – “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirtu, un, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam.” Tātad Jēzus piedāvāja vissvarīgāko izvēli: dzīvi ar Dievu, vai dzīvi grēkā. To var izteikt sekojoši:
|
Dzīve ar Dievu |
Dzīve bez Dieva |
|
Grēku piedošana un svētums |
Grēkošana, naidīgas attiecības ar Dievu |
|
Miers sirdī un dvēselē |
Nemiers un satraukums |
|
Gandarījums un piepildījums |
Neapmierinātība un tukšums |
|
Mīlestība un piedošana |
Ļaunums un ienīšana |
|
Kalpošana Dievam un tuvākajam |
Izdabāšana sev un saviem grēkiem |
|
Morāla un miesīga tīrība |
Nešķīstība garā un miesā |
|
Mērķtiecīga un jēgpilna dzīve |
Bezmērķīga un nejēdzīga eksistence |
|
Mūžīgā dzīvība kopā ar Dievu Debesīs |
Mūžīgā pazudināšana kopā ar velnu ellē |
Vai tiešam to visu izšķir Jēzus? Lai runā fakti: 2000 gadu cilvēce dzīvo pēc Viņa mācības un kritienus ir piedzīvojusi tad, ja no tās atkāpās. Ja Jēzus saka, ka Viņš ir Dievs, bet patiesībā nav, tad Viņš ir vājprātīgs, lielummānijas apsēsts cilvēks. Taču Viņa nevainojamā dzīve un nepārspētā Mācība rāda, ka Viņš IR VISU LAIKU VISLIELĀKĀ PERSONĪBA, KĀDA JEBKAD DZĪVOJUSI ZEMES VIRSŪ. Mums atliek izvēlēties – Viņš ir Dievs vai trakais.
KĀDĒĻ JĒZUS KRISTUS NĀCA PASAULĒ? Lai mūs salīdzinātu ar Dievu – samaksātu mūsu grēka parādu. Ja esmu iekļuvis parādos, man nevajag padomdevējus, kas skaidro, kādēļ esmu parādnieks (pasaules reliģijas), bet vajadzīgs kāds, kas manu parādu samaksā. Vai Dievs nevar piedot parādu – grēku tāpat? Nē, jo Dievs ir taisnīgs un mīlošs. Viņš no mums prasa atbildību. Cik augstu mēs vērtētu tiesnesi, kurš nevienu noziedznieku nesodītu un ļautu tiem dzīvot brīvībā? Vai ārstu, kurš diagnozi uzstādītu, bet neārstētu?
KĀ SAVIENOT DIEVA TAISNĪGUMU UN MĪLESTĪBU? To izdara Jēzus Kristus, mirstot pie krusta. Viņš mirst mūsu vietā, izcieš sodu un nāvi mūsu vietā. Mirstot, Jēzus iesaucās: “Viss piepildīts!” Tas nebija sakāves un izmisuma, bet uzvaras un glābšanas sauciens: Es esmu pestīšanas darbu paveicis! Pēc Viņa nāves sekoja brīnišķīgākais – augšāmcelšanās. Viņa kaps bija tukšs! Neskaitāmi redzēja, kā Viņš nomirst pie krusta ar naglu caururbtām rokām un kājām. Romiešu karavīrs vēl iedūra šķēpu sirdī, lai pārliecinātos par Jēzus nāvi. Sievietes sagatavoja smaržvielas, lai viņa miesu iebalzamētu, bet Lieldienu rītā sastapa eņģeļus, kuri pasludināja: JĒZUS IR AUGŠĀMCĒLIES UN DZĪVS! Viņš parādījās Saviem mācekļiem, pat ēda kopā ar tiem, nebija ne rēgs, ne nemateriāls gars. Viņš bija miesā ar briesmīgajām nāves zīmēm rokās, pēdās un sānos – tas Pats un tomēr citādāks – nepakļauts telpai un laikam. Mācekļi, pēc Viņa nāves bailīgi un izmisuši, kļuva drosmes un prieka pilni, jo zināja: JĒZUS IR DIEVS! VIŅŠ IR UZVARĒJIS GRĒKU, VELNU UN NĀVI! Tādēļ kristīgā ticība strauji izplatījās – caur kristiešiem darbojās Pats Dievs.
KAS IR KRISTIETIS? “Mana vecmāmiņa gāja baznīcā.” Koncerta apmeklēšana tevi nepadara par mūziķi. “Esmu bērnībā kristīts.” Reliģiska ceremonija vēl nepadara par kristieti – kredītkartei nav jēgas, ja to neizmanto. “Es Dievam ticu.” Bībele saka, ka arī ļaunie gari tic un dreb Dieva priekšā. Ja tu kaut kur gribi nokļūt, nepietiek skatīties kartē – tev jādodas ceļā.
PAR KRISTIETI KĻŪST:
1) ticot, ka Jēzus Kristus mira pie krusta par maniem grēkiem;
2) nožēlojot savus grēkus domās, vārdos un darbos;
3) apzinoties, ka mana izvēle – būt kristietim daudziem liksies smieklīga;
4) izšķiroties, ka Jēzus Kristus ir vienīgais manas dzīves Kungs un Valdnieks;
5) atteicoties no apzinātas, ļaunprātīgas grēkošanas;
6) regulāri apmeklējot dievkalpojumus;
7) ejot pie Sakramentiem;
7) piedaloties draudzes dzīvē ar kalpošanu Dievam un cilvēkiem;
8) Evaņģēliju izplatot savu draugu, paziņu, kaimiņu utt. vidū;
9) lūdzot Dievu un lasot Bībeli katru dienu;
10) dzīvojot kristīgos tikumos un pilnīgā paļāvībā uz Dievu |
