Sākums
 Draudzes aktualitātes
 Dievkalpojumi
 Draudzes pasākumi
 Bībeles stundas
 Jauniešu vakari
 Vīru vakari
 Kristības Sakraments
 Svētdienas skola
 Iesvētāmo mācības
 Koncerti un muzicēšana
 Liturģiskais ansamblis
 Laulības
 MĒS TICAM
 SVĒTDARBĪBAS
 Lūgšanas
 Svētrunas
 Teoloģiski raksti
 Ziedojumi draudzei
 Fotogalerija
 Vēsture, sākot ar 1252.g.

 

 

Meklēšana

 
Dievs un ģimene

                DIEVS UN ĢIMENE

Evaņģēlijā nepārprotami ir pateikts, ka Dievs rūpējas par katru indivīdu. Laikmetā, kurā mēs dzīvojam, uzsvars  tiek likts uz cilvēku veidotām savienībām – Eiropas Savienība, NATO, starpvalstu un valstu organizācijām un, šķiet, atsevišķs indivīds kļūst aizvien nesvarīgāks un nenozīmīgāks. Pēcpadomiskajās valstīs, kur individualitāte tika valstiskā līmenī slāpēta un nīdēta, cilvēka parastais uzskats ir: “Ko tad es! Tāpat neko nevaru ne grozīt, ne mainīt! Tāpat manas domas nevienu neinteresē.” Tādēļ būtiskākais Labajā Vēstī par Jēzu Kristu ir - Dievam ir svarīgs katrs cilvēks, Viņš mūs pazīst un sauc vārdā: “Caķej! Marija! Sīmani, Jonas dēls!” Mēs esam uzkāpuši katrs savā kokā, slēpjamies tajā, domājam, ka Dievs mūs neredz, bet Viņš mūs sauc vārdā. Koks var būt pasaules uzskats, dzīvesveids, politiskā pārliecība, izglītība, izcelsme utt. Jēzum ir personīga pieeja katram no mums, tādēļ Viņš ātri ieguva pazudušo un vientuļo sirdis. Beidzot bija Kāds, kas par viņiem interesējās, uzlūkoja kā personības.

Kristus Evaņģēlijā aicina cilvēkus nepalikt izolācijā, bet pievienoties Dieva tautas jaunajai kopībai. Divpadsmit apustuļus Viņš aicināja būt līdzdalīgiem gan Viņa, gan savstarpējā kopībā. Mācekļi mācījās ikdienā dzīvot sadraudzībā citam ar citu, zaudēt savu neatkarību, mācīties atkarību no Dieva, lai iegūtu svētības un spēku kā Dieva jaunās kopības locekļi. Viņiem viss bija kopīgs – prieki, skumjas, sāpes, īpašumi – tā viņi kļuva par mesiānisko draudzi – Kristus atpestītajiem. Tur bija ne tikai divpadsmit vīri – arī vairākas sievietes pievienojās mazajai grupai un palīdzēja tiem ar naudu un kalpošanu. Patiesībā visi tika aicināti uz tik dziļu dalīšanos, kādu agrāk nebija pazinuši. Jēzus bija kopā ar viņiem – kopīgās dzīves realitāte, par kuru apustulis un evaņģēlists Jānis sajūsmināts rakstīja: Ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un viņa Dēlu Jēzu Kristu. 1.Jņ. 1:3

Mēs dzīvojam laikmetā, kad tiek uzspiests uzskats, ka cilvēks ir nevērtīgs un vientulība ir dabisks stāvoklis. Tādēļ vairāk nekā jebkad Baznīcai nepieciešams atgriezties pie sadraudzības veidošanas Kristus mācekļu vidū. Trīs ļoti tuvo attiecību gados starp Jēzu un Viņa mācekļiem Jēzus mums ir devis Baznīcas modeli. Viņš savus mācekļus mīlēja, rūpējās par viņu vajadzībām, mācīja un vadīja tos, stimulēja to ticību, mācīja tiem par Dieva valstību, izsūtīja tos savā vārdā, iedrošināja viņus, klausījās viņos, vēroja tos – un lika tiem rīkoties tāpat attiecībās citam ar citu. Baznīca, kura no jauna atklāj šo Dieva sadraudzību, runās uz mūsdienu pasauli ar lielu nozīmību, ticamību un garīgo spēku. Baznīca ir Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūŗakmens ir Kristus Jēzus. Ef. 2:20 Apustulis Pāvils neapgalvo, ka tā bija viņa mācība, reliģiska aktivitāte vai institūcija, kas kļuva par Baznīcas pamatu. Dieva atklātā patiesība, kas mums dota Rakstos, protams, ir neatkārtojami svarīga. Bet Baznīcas pamatu izveidoja apustuļi ar dzīves kopību.

Jēzus saviem mācekļiem mācīja par Dieva valstību, taču visvairāk viņš vēlējās, lai mācekļi iepazītu Viņu Pašu. Tā ir mūžīgās dzīvības nozīme. Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu. Jāņa Ev. 17:3 Dzīvojot kopā, tie iepazina Viņu, kurš ir Dzīvība un kļuva spējīgi ļaut arī citiem būt līdzdalīgiem Kristus dzīvē un dzīvībā. Vārds “atzīt”, kurš lietots vārdu savienojumos “atzīt Dievu” vai “Atzīt Jēzu Kristu” ir tas pats, kurš lietots vārdu savienojumā “vīrs atzīst savu sievu”. Tas nozīmē dziļu, intīmu, personisku savienību. Tāpēc šādas atziņas iegūšanai Jēzus aicināja savus mācekļus dzīvot mīlestības sadraudzībā. Tieši to Viņš redzēja kā visaugstāko prioritāti, kad sāka celt Savu Baznīcu.

Sadraudzības veidu, kādā Jēzus dzīvoja ar saviem mācekļiem, turpināja  Senbaznīca, un tā kļuva par tās raksturīgu iezīmi – bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs. Ap.d. 2:44 Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Ap.d. 4:32 Viņi kopā slavēja un lūdza Dievu, strādāja kopā,  liecināja kopā un dalījās ar saviem īpašumiem pēc vajadzības. Tas atstāja dziļu iespaidu uz apkārtējo pasauli. Jēzus sacīja, ka mīlestība būs Viņa mācekļu pazīšanās zīme, un Viņš sludināja, ka to mīlestības pilnā, vienotā dzīve palīdzēs citiem kļūt ticīgiem un atzīt patiesību par Viņu. Tieši tā arī notika. Nav jābrīnās, ka tādai sadraudzībai, ko apvienoja mīlestība, Dievs ikdienas pievienoja tos, kuri tika izglābti. Caur to, ka viņi bija nodevušies viens otram tāpat kā Kristum, tie kļuva Kristus Miesas, Baznīcas redzamā manifestācija uz zemes un piedzīvoja Viņa augšāmcelšanās spēku. Dievs spēks vienmēr ir domāts Dieva tautai nevis tikai atsevišķiem ticīgajiem. Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi dzīvo vienprātīgi kopā. Tas ir kā dārga eļļa, kas pil no galvas bārdā, un notek uz viņa drēbju vīlēm. Tas ir kā Hermona rasa, kas nokrīt uz Ciānas kalniem; jo tur Tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi. 
Ps. 133

Baznīcas kā jaunas Dieva tautas sadraudzības veidošana tomēr ir tikai viens no līdzekļiem, lai piepildītu Dieva daudz plašākos plānus attiecībā uz visu Viņa radību. Atklādams mums savas gribas noslēpumu pēc sava labā nodoma, kuru tas, laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas – Kristus, ir to, kas debesīs, ir to, kas virs zemes. Ef. 1:9-10 Mūsdienās acīmredzami mēs dzīvojam slimā sabiedrībā, kura bez Dieva sašķeļas. Katrs šīs pasaules aspekts ir cilvēka grēka aptraipīts un ļaunā varā. Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta iznīcībai, nevis aiz savas patikas, bet aiz tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. Rm. 8:19-22 Kristus atnāca, lai ievestu Dieva valstībā, un, lietojot teologa Hansa Kinga vārdus “Dieva valstība ir dziedināta radība”. Dievs tāpēc vēlas nodot visu Kristus valdīšanā, lai visas lietas tiktu apvienotas un atjaunotas Viņā.

Baznīcu Dievs ir izvēlējies kā instrumentu savu lielo plānu realizēšanai. Bet Baznīca spēj efektīvi kalpot kā dziedinātāja un samierinātāja tikai tad, ja tā šo realitāti vispirms ir piedzīvojusi savā iekšienē. Mūsdienu pasaulē pastāv vairāk kā 9000 kristīgo denomināciju un tas ir apvainojums Kristum, Evaņģēlija noliegums un lielākais šķērslis tam, lai Dieva valstība varētu izplatīties. Tikai tad, ja kristieši nožēlos Kristus miesas sadalīšanos neskaitāmās atsevišķās sastāvdaļās un nopietni lūgs pēc dziedinošā un atjaunojošā Svētā Gara spēka, tad Baznīca varēs būt Dieva instruments procesā, kas atkal visas lietas samierinās Kristū. Protams, atcerēsimies, ko saka Raksti: Visu tu esi licis zem Kristus kājām. Bet pakļaujot viņam visu, tas nekā nav atstājis, viņam nepakļāvis; bet tagad vēl mēs neredzam, ka viss viņam pakļauts. Ebr. 2:8 Kristieši nav nekas vairāk kā atpestīti grēcinieki, kuri dzīvo kritušā pasaulē un Dieva valstību mēs ieraudzīsim spēkā un godībā Kristus otrreizējā atnākšanā. Pirms tās jālūdz par dziedināšanu, atjaunošanu Baznīcā, jo slima Baznīca nevar panākt slimas pasaules dziedināšanu – nav brīnums, ka tā saņem cinisku atbildi; “Ārsts, dziedini pats sevi!” Tāpēc ir ļoti izšķiroši, ka patiesie Jēzus mācekļi nožēlotu visas negatīvās, bezmīlestības attieksmes, kuras mūs šķir, un cieši nolemtu būt pilnīgi vienotiem mīlestības Gara spēkā. Tikai tā Dieva plāni attiecībā uz pasauli varēs īstenoties. Dievs nekad nav atteicies no savem plāniem attiecībā uz Baznīcu. Lai tagad ar draudzes starpniecību visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzkārtīgā gudrība kļūtu zināma. Ef. 3:10 Bet, kamēr Baznīca nespēj vienoti manifestēt Dieva gudrību, spēku un mīlestību, pasaule paliek tumsas spēku varā un velns un visi tā bērni ņirgājas: “Kur ir jūsu Dievs?”

Ja saprotam, ka Baznīcai jākalpo kā Dieva instrumentam Viņa pasaules pestīšanai, mēs varam saprast, kāpēc Jaunās Derības autori tik ļoti uzsver neatliekamo nepieciešamību izlīgt ticīgo starpā, nepieciešamību atbrīvoties no visa naida un neslavas celšanas, piedot cits citam un staigāt mīlestībā kā Kristus mūs ir mīlējis”. Kamēr Dieva valstība neparādās mūsu attiecībās, kuras ir mīlestības pilnas, mums nav nekā ticama, ko teikt neticīgajai un kritušajai pasaulei.

Visa Augstā Priestera lūgšana – Jāņa Evaņģēlija 17.nodaļa atkārto lūgumu Tēvam pēc vienotības: Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis. Un to skaidrību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens: es viņos un tu manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaulē atzīst, ka tu mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat kā tu mani esi mīlējis. Jāņa Ev. 17:21-23 Dieva svētās Trīsvienības daba ir pilnīga mīlestības vienība, tādēļ Dieva realitāte mūsu vidū saskatāma nevis pareizās doktrīnās, lai cik svarīgas tās būtu, bet Baznīcā, kura pati mīlestībā kļūst par vienu būtni. Tā vietā, lai ļautu grēkam mūs šķirt, Baznīcai jāpieliek visas pūles, lai saglabātu Gara vienotību miera savienībā, lai cik sāpīgi tas kādreiz nebūtu. Nekādā citādā veidā Dieva realitāte un vara nebūs ieraugāma. Tikai tad, ja mēs ar neatlaidīgu mīlestību pārvaram ļaunumu ap mums, kļūs redzams, ka Dieva valstība ir lielāka nekā šīs pasaules valstība. Pasaulei, raugoties uz mūsu mīlestības sadraudzību, būtu jāsaka: “Tāds ir Dievs!” Protams, tā nebūtu visa patiesība par bezgalīgo Dievu. Bet tā, iespējams, būtu visnozīmīgākā patiesība, kas spēj skart visu rasu, kultūru un valodu prātus un sirdis. Mīlestība ir universāla valoda. Dieva mīlestība starp Dieva ļaudīm vienmēr ir vispārliecinošākais arguments Evaņģēlija patiesīgumam.

Senbaznīca uzskatāmi demonstrēja, ka Kristus krusts ir noārdījis visas rasu un sociālās barjeras un visi, Svētā Gara spēkā, ir viens Kristū – senajā pasaulē nevarēja būt spilgtāka pierādījuma Evaņģēlija patiesīgumam. šodien mēs redzam, ka Kristus vienojošais spēks apvieno mīlestības pilnā sadraudzībā politiskus pretiniekus – komunistus un nacionālistus, bijušos vissīvākos pretiniekus, čekistus, marksistus, apspiedējus un apspiestos - nav spēcīgākā pierādījuma Kristus realitātei, kuru mēs varam sniegt neticīgajiem. Jā šādas attiecības var tikt dziedinātas, tad visa radība var tikt dziedināta. Dieva valstība atnāks, ja mēs paklausīsim Kristus pavēlei, mīlēsim viens otru, kā Viņš mūs ir mīlējis.

2004. gada 22. jūlijā, Kuldīgā
 

 Iesūtīts: 2013.11.06 14:01
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
   Kontaktiem



Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mācītājs
Viesturs Pirro
 +371 22328283
sv.katrina@e-apollo.lv ; vipirro@inbox.lv ; viesturs.pirro@lelb.lv


 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes padomes priekšsēdētāja
Aina Birze, dzimusi Sprince

+ 371 22328334
sv.katrina@e-apollo.lv




Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes lietvede
Gunta Birze
+371 22329171
sv.katrina@e-apollo.lv ; birzegunta@inbox.lv                      

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes diakonijas vadītāja Ramona Lurina + 371 26594852 ramonapirtniece@inbox.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes Svētdienas skolas vadītāja
Dace Blūma
+371 22329115

sv.katrina@e-apollo.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes jauniešu darba vadītāja
Liene Blūma
+371 26430628 ; +371 22329097
liene_bluuma@inbox.lv

Copyright 2006; Created by MB Studija »