Par ģimeni-Ģimenes un mātes dienā
SVĒTĀ ĢIMENE
Prāvests Viesturs Pirro Mātes un ģimenes dienā, 2001.g. 13.maijā
Ģimenes realitāte mūsdienās ir sarežģīta un daudzveidīga. Labas, stipras, dievbijīgas ģimenes, kuras nāk draudzē un Baznīcā, drīzāk ir izņēmums. Kuldīgā un citur Latvijā pastāv lielas, ļoti nopietnas, nepanesamas grūtības: savstarpējas cieņas un ieklausīšanās trūkums, bezdarbs, nabadzība, ķildas, laulības pārkāpšana, alkoholisms, narkomānija, azartspēļu atkarība utt. Ģimene – Dieva radītā sabiedrības pamatšūniņa – ir apdraudēta. Ko darīt, lai tā būtu patiesi stipra un pilnveidoties spējīga?
Bībeles sākumā Dievs saka: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un līdzības”, “Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” Gen.1:26,27 Tas nozīmē, ka cilvēks tiek radīts mīlestībā, Dieva līdzībā un Vienīgais svētuma devējs ģimenei ir Dievs. Katra ģimene sevī nes Dieva attēlu. Ģimene ir svēta institūcija. Daži saka: mēs esam tik tālu no Dieva, neskaitāmu rūpju nomākti, nabadzībā un nomāktībā... visapkārt valda vienaldzība un savtība... mēs esam vieni... nevienu īstenībā mūsu rūpes neinteresē... liekas, ka pat mana ģimene mani nesaprot...
Ko darīt? Patiesi, tas ir labs jautājums, tikai neprecīzs. Ja mēs gribam svētot sevi un savu ģimeni, jautājums nav kas man jādara, bet ko es ļauju darīt Dievam. Cilvēkam nav iespējams ar darīšanu uzlabot savu ģimeni, jo parasti to saprot kā vēlmi piespiest ģimenes locekļiem kļūt labākiem. Mēs demonstrējam savus “muskuļus” un brīnāmies par niecīgiem panākumiem vai pat pilnīgi pretēju rezultātu gaidītajam. Jautājums ir par mani pašu – vai es esmu spējīgs klausīties, uzņemt Vārdu, veidoties? Manas ģimenes svētošanās sākas ar mani. Vai es ļauju, lai līdzcilvēki mani ievaino, vai arī esmu tas, kas ievaino viņus? Svētošanās sākas ar brīdi, kad ļaujos ievainoties. Jo tikai tā sākas svētošanās – Kristus pie krusta, ievainotais Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku. Tādēļ Viņš dzīvoja Svētajā ģimenē, lai mēs saprastu, ka tā bija Svētās Trīsvienības attēls. Katra ģimene ir Trīsvienības attēls, mazā Trīsvienība virs zemes. Tas nenozīmē, ka tētis ir Dieva Tēva paraugs, māte – Dieva Dēla paraugs, bet bērni – Dieva Svētā Gara paraugs. Tas jāaplūko vispārēji – ģimene ir Trīsvienības attēlojums virs zemes. Ģimenē ir kaut kas no Tēva, Dēla un Svētā Gara.
Pirmā Tēva mīlestības īpašība: Tēvs pieņem lēmumus, Viņš nolemj radīt cilvēkus, atpestīt viņus, piecelt viņus, kad tie krīt, pacelt zaudētajā godībā. Tēvs Trīsvienībā ir mīlestības avots, Viņš izlemj, Viņš sauc mūs eksistencē, dara mūs spējīgus domāt un mīlēt. Mīlestība vispirms ir lēmums, griba būt attiecībās, nevis jūtas. Protams, mīlestībā ir arī jūtas, bet vispirms mīlestība ir lēmums – es gribu tevi mīlēt tādu, kāds tu esi! Tā ir Tēva mīlestība un tas attiecas ne tikai uz vīru, bet arī uz sievu un bērniem. Mīlestība ir vēlēties otru viņa paša dēļ.
Otra Tēva mīlestības īpašība: ziedošanās, nevis pieprasīšana. Tēvs dzemdē Dēlu tādēļ, lai To pilnībā atdotu cilvēkiem. Mēs mīlestību parasti saprotam kā ieguvumu, īpašumu. Tādēļ mums pietrūkst svētības – mēs par maz gribam ziedoties.
Trešā Tēva mīlestības īpašība – auglība, dzīvības došana. Ikdienā – mana smaida, laipnības, viesmīlības došana savai ģimenei, tev, visiem.
Un ceturtā īpašība – mīlestība ir reāla. Tā vienmēr noved līdz konkrētībai, pacietībai, rīcībai.
Dēla mīlestības pirmā pazīme – pieņemt to, ka Tēvs Viņu mīl. Dēla pieredzi izdzīvo ne tikai bērni, bet arī vīrs un sieva. Ļaut sevi mīlēt! Gūt pieredzi, ka tieku mīlēts! Uzticēties otram, uzdrošināties būt mazākam par citiem!
Otrā pazīme – paklausība. Te nav runa par sievas paklausību vīram vai bērnu paklausību vecākiem, bet savstarpējo paklausību. Paklausīt nozīmē uzmanīgi ieklausīties. Uzklausīt otru, atzīt, ka otrs ir svarīgāks par mani, pavadīt laiku kopā ar viņu, uzvarēt kārdinājumu atlikt sarunu uz vēlāku laiku.
Svētā Gara mīlestības pirmā pazīme – lūgšana. Svētais Gars iemāca lūgt, jo tikai ar lūgšanu ģimenē iespējamas pārmaiņas. Ģimene ir mazā Baznīca, kas lūdz.
Otrā pazīme – apgaismošana, Dieva Vārda skaidrošana, savstarpēja saprašanās un pasaules notikumu izšķiršana.
Trešā pazīme – dziedināšana. Svētais Gars dziedē un mierina: dziedē savstarpējos ievainojumus, nāk dvēselē ar mieru, iemāca atzīt savas kļūdas un tās labot, iemāca pilnīgu atklātību – pirmkārt, jau grēksūdzē, lai grēknožēla būtu īsta un piedošana – pilnīga. Svētais Gars noved līdz Sakramentu nepieciešamībai, ikdienas dzīvei svētumā. |