Sākums
 Draudzes aktualitātes
 Dievkalpojumi
 Draudzes pasākumi
 Bībeles stundas
 Jauniešu vakari
 Vīru vakari
 Kristības Sakraments
 Svētdienas skola
 Iesvētāmo mācības
 Koncerti un muzicēšana
 Liturģiskais ansamblis
 Laulības
 MĒS TICAM
 SVĒTDARBĪBAS
 Lūgšanas
 Svētrunas
 Teoloģiski raksti
 Ziedojumi draudzei
 Fotogalerija
 Vēsture, sākot ar 1252.g.

 

 

Meklēšana

 
Kristības Sakraments bērniem

KRISTĪBAS SAKRAMENTS BĒRNIEM

Kristīgajā draudzē valda dažādi uzskati par Kristības Sakramentu. Viens no tiem ir dziļi maldīgs, nekristīgs un nebiblisks – Kristības Sakraments neesot pieļaujams bērniem. Bieži šie maldi tiek pausti neiecietīgā un agresīvā veidā: “Bērnus nedrīkst kristīt! Tas nav bibliski! Viņiem nav ticības!”

Un Viņš (Jēzus) tiem sacīja: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Marka Ev. 16:15-16) 
Parasti šie Evaņģēlija panti tiek minēti kā “pierādījums” bērnu kristības aizliegumam no paša mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus. Bērniem ticības vēl neesot, tāpēc bērnus nedrīkstot kristīt.

Tāds apgalvojums balstās uz pārpratumu vai arī pilnīgu Evaņģēlija neizpratni. Ko par to saka Svētie Raksti un Baznīca?

 1.    Marka Ev. 16:15-16 neattiecas uz Kristības Sakramentu, bet satur pavēli pasludināt Evaņģēliju visai radībai – tas ir misijas uzdevums. Tātad te ir runa par misiju pie nekristiešiem – vispirms pasludināt Evaņģēliju, tikai pēc tam kristīt - secīga un pareiza kārtība, jo nevienu nedrīkst kristīt “ar varu”. Kristības Sakramenta pieņemšana ir brīvprātīga izšķiršanās sevi veltīt Dievam un Evaņģēlija pasludināšanai.

 2.    Marka Ev. 16:16 tiek pārprasta vārdu gramatiskā izteiksme ar “un” – it kā darot vienmēr būtu tā pati kārtība, kas runājot. Dzīvē bieži iznāk otrādi – svarīgāko stāsta vispirms, detaļas – pēc tam. Gramatikā šādu izteiksmi sauc par hysterion proteron. Piemēri - Vecā Derība - Ābrahāms saka Latam: 
"Lai nebūtu strīdus starp mani un tevi, starp maniem ganiem un taviem ganiem, jo mēs esam brāļi.” (1.Mozus 13:8) Strīds bija starp ganiem, tikai pēc tam starp Ābrahāmu un Latu.                             
Jaunā Derība – "Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām” – eņģeļa Gabriēla pasludinājums par Jāņa Kristītāja dzimšanu. (Lūkas Ev. 1:15)

 3.    Kristības Sakramenta iestādīšanas vārdi nav Marka Ev. 16:15-16, bet Mateja Ev. 28:19-20Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.”   

 4.    Aplams un pilnīgi nepierādāms ir apgalvojums, ka bērniem nav ticības. Tas nozīmē neatzīt bērnu par pilnvērtīgu cilvēku. Bībele šādu ģeķību apgāž - Lūkas Ev. 1:15 ir skaidri pasludināts, ka Svētais Gars Jāni Kristītāju piepilda jau mātes miesās. Psalms 71:5-6 – 
Jo Tu esi mana cerība, Kungs, mana drošība no pašas manas jaunības. Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mani gaismā vedis. 
Kad Kristus Palmu jeb Pūpolu svētdienā iejāja Jeruzālemē, pirmie ar gavilēm Viņu apsveica bērni. Uz augsto priesteru un rakstu mācītāju pārmetumiem, kādēļ Viņš bērnus neapsauc, Jēzus atbildēja: 
“Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērnu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?”
(Lūkas Ev. 21:16) 
Stāstot par lielāko debesu valstībā, Jēzus saka: 
“Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā.” (Mateja Ev. 18:6)

 5.    Evaņģēlijā Jēzus Kristus Saviem mācekļiem par paraugu liek bērnu, tā atzīstot bērnu ticību – Marka Ev. 9:33-37; Lūkas Ev. 9:46-48.

 6.    Vecās Derības zīme bija apgraizīšana, ko saņēma astoņu dienu vecumā. Tam pamats bija vecāku ticība. Pirmdraudze, cēlusies no jūdiem, turpināja Jauno Derību ar tās zīmi – Kristības Sakramentu visiem, arī bērniem. Jūdu vecākiem, kas ticēja Kristum, bija pats par sevi saprotams, ka viņu bērniem ir daļa tajā pašā Derībā, ar kuras zīmi apzīmēti viņu vecāki. Kāds pie Kristus nācis jūds par to teica: Par vienu lietu es esmu pārliecināts, kad reiz mani brāļi no Jūdas un Israēla nama būs atgriezušies pie Mesijas (Kristus) un Viņa draudzei pieskaitīti, tad tie nepieļaus to, ka viņu bērniņiem taptu laupītas locekļu tiesības un viņi no redzamās draudzes taptu izslēgti. Vai tad Mesijas draudze savā iekārtā un slavā ir mazāk vērtīga, ja bērniņi pie tās nedrīkst piederēt, nekā Vecās Derības Mozus draudze? Nekad nē!           
Visur, kur Svētajos Rakstos ir minēts, ka apustuļi kristījuši visu namu, neapšaubāmi ir domāti visi - vecvecāki, vecāki, bērni un mazbērni - Apustuļu Darbi 10:1-2; 10:47-48; 16:15; 16:33; 18:8; 1.Kor. 1:16. Katra bērna dvēselē ir apslēpts ticības brīnišķīgais spēks, tāpat kā dīgšanas, augšanas un augļu nešanas spēks ir apslēpts sēklas graudiņos. Tāpat kā runas un visas pārējās spējas bērnam augot, pamazām attīstās, tā arī ticības dāvana labvēlīgos apstākļos bērnā var attīstīties spēkā un varenībā. Kristības Sakraments ir Dieva derības zīme ar cilvēku, kas domāta visiem. Saprotams, ka misijā, pasludinot Evaņģēliju un izplatot kristīgo ticību, vispirms tiek kristīti pieaugušie, bet visur, kur kāda tauta kļūst par kristīgu tautu, pieaugušo kristības vietā nāk bērnu kristība.

 7.    Bērna vietā ticību var apliecināt vecāki un krustvecāki, jo visa mūsu kristīgā dzīve pamatojas vietniecības principā. Jēzus Kristus kā cilvēces aizstāvis un vietnieks mūsu vietā ir izpildījis visu Dieva doto bauslību un pie Golgātas krusta izcietis sodu, kuru mēs esam pelnījuši. Mums atliek tikai to atzīt un ļauties salīdzināties ar Dievu. Tā arī mūsu Kungs un Pestītājs rīkojās savā zemes dzīvē – kad pagānu virsnieks lūdza dziedināt viņa slimo kalpu, Jēzus nejautāja, vai kalpam ir ticība un cik tā stipra un vai viņš vispār vēlas, lai viņu dziedina, bet, uzlūkodams virsnieka ticību, Jēzus izpildīja lūgumu - Mateja Ev. 8:5-13; Lūkas Ev. 7:1-10. Tas pats notika ar kanaāniešu sievu, kura Jēzu lūdza, lai Tas dziedina viņas velna apsēsto meitiņu - Mateja Ev. 15:21-28; Marka Ev. 7:24-30. Ja nu Pestītājs pagāniem viņu ticības dēļ ir parādījis tādu žēlastību un dziedinājis tos, par kuriem viņi lūguši, cik vēl daudz lielāku žēlastību Viņš parādīs kristīgiem vecākiem un krustvecākiem, kad tie, paklausīdami Viņa pavēlei, savus bērniņus nodod Viņam svētajā Kristības Sakramentā!         
Ticības nozīme sniedzas tālu pāri katra cilvēka personīgās dzīves robežām. Apustulis Pāvils uz Filipu pilsētas cietumsarga jautājumu, kas darāms, lai tiktu pestīts, atbildēja: “Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti.” -  Apustuļu Darbi 16:16-40. Tas nozīmē – cietumsarga ticība pestī ne vien viņu pašu, bet arī viņa ģimenes locekļus. Tāpat vecāki un krustvecāki apliecina bērnā dīgstošo ticību, ko bērns vēl nevar parādīt.

 8.    Mūsu ticības tēvs, lielais reformators Mārtiņš Luters bija nesatricināmi pārliecināts, ka Baznīcas pilnvara bērnus kristīt savos pamatu pamatos nemaz nebalstās uz bērnu ticību, bet vienīgi uz Jēzus Kristus pavēli – Mateja Ev. 28:19-20 un Marka Ev. 10:13-16.

 9.    Bībeles, pirmkristīgo laiku rakstu un Baznīctēvu liecības par Kristības Sakramenta ārējo veidu un pielietojumu. No Senbaznīcas laikiem ir pazīstami divi kristības veidi – trīsreizīga apslacīšana ar ūdeni un pagremdēšana. Jaunajā Derībā lietotais darbības vārds baptidzein nozīmē pagremdēt, mazgāt, mazgāties. Pirmajos Vasarsvētkos, kad Jeruzālemē tika kristīti 3000 cilvēki, ne pilsētā, ne tās apkārtnē nebija tāds ūdens daudzums, lai tos vienlaicīgi pagremdētu - Apustuļu Darbi 1:41. Ņemot vērā vietējos apstākļus, ar pagremdēšanu nekristīja ne Jānis Kristītājs, ne apustuļi Filips un Pāvils gadījumos ar Etiopijas galminieku, Cezarejas kapteini un Filipu cietumsargu (Apustuļu Darbi 8:26-40; 10:1-33; 16:33
Jāņa Kristītāja kristībai bija cits raksturs, pie viņa nāca lieli ļaužu pulki, par pagremdēšanu var runāt tikai atsevišķos gadījumos. Senākie attēli par Jēzus Kristus kristīšanu rāda, ka Jēzus ar Jāni Kristītāju abi ir iekāpuši ūdenī līdz ceļiem, un Jānis lej ūdeni Pestītājam uz galvas. Uzskatīt pagremdēšanu par vienīgo pareizo kristību veidu ir formālisms bez pierādījumiem Jaunajā Derībā. Katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka neredzamo Dieva žēlastības dāvanu iespaids, kuras dod svētais Kristības Sakraments, nevar būt atkarīgs no ūdens daudzuma, temperatūras vai ūdens lietošanas veida.

 10.                       Kad Jēzus Kristus iestādīja Svēto Vakarēdienu un mazgāja saviem mācekļiem kājas, Pēteris lūdzās, lai viņam mazgā arī rokas un galvu. Tad Jēzus viņam atbildēja: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk, kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs.” (Jāņa Ev. 13:10) Apustulis Pāvils raksta Titam: Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju, lai Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki. (Titam 3:4-7)

 11.                        Apgalvojums, ka drīkst darīt tikai to, kas Bībelē īpaši uzsvērts (Bībelē nav tieši teikts, ka kristīti bērni) un viss pārējais ir grēcīgs un neatļauts, ir pilnīgi maldīgs. Bībelē, piemēram, nav teikts, ka Svēto Vakarēdienu var baudīt arī sievietes, jo pie pirmā Mielasta bija tikai vīrieši. Vai tādēļ jāaizliedz sievietēm iet pie Dievgalda?

 12.                        Pirmā gadsimta Baznīcas teoloģiskais darbs Didahē par kristību sniedz šādas ziņas: Kristīšanu izdara tā: pēc tam, kad jūs visu to (iepriekšējo mācību) esat izstāstījuši tiem (katehumeniem) priekšā, kristījiet tos Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā dzīvā (tekošā) ūdenī. Bet, ja nav ne viena, ne otra, uzlej uz galvas trīs reizes ūdeni Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Baznīctēva Justīna Apoloģija, sarakstīta ap 150.g. par kristību liecina sekojošo: Apustuļi mums ir mācījuši izskaidrot šo parašu šādā kārtā: tā kā mēs esam uzauguši ļaunās parašās un nelabās mācībās, tad mums vajag dabūt iepriekšējo grēku piedošanu. Tādēļ pār kristījamo, kas stāv ūdenī un apņēmies atdzimt no jauna un nožēlojis savus pārkāpumus, tiek izrunāts visu Tēva un Kunga Dieva vārds. Šo mazgāšanu sauc par apgaismošanu, jo tie, kas to izdzīvo, tiek apgaismoti savā sirdsprātā. Lionas bīskaps Irenejs, dz. 140.g., miris mocekļa nāvē 200.g., bija Sv. Polikarpa māceklis, kurš savukārt bija piedzīvojis apustuļu laiku un bijis apustuļa un evaņģēlista Sv. Jāņa māceklis, karoja pret maldu mācību sludinātājiem, sarakstīja par tiem piecas grāmatas un vienā no tām - Adversus Hereticos (“Pret ķecerībām”), Irenejs raksta: Kristus ir nācis, lai caur Sevi pašu visus glābtu. Es saku: visus, kuri caur Viņu Dievā top atdzemdināti (kristīti), - zīdāmus bērniņus, lielākus bērnus, jauniešus un vecīšus. Tāpēc Viņš pats visus dzīves vecumus cauri gājis. Zīdainim Viņš tapis zīdāms, lai zīdāmo kārtu svētītu, bērniem Viņš tapis bērns, svētīdams tos, kuri ir šinī vecumā. Tādēļ Viņš tapa tiem arī par dievbijības, taisnības un paklausības priekšzīmi. Baznīctēvs Aleksandrijas Origens, dz. 185.g., +254.g., raksta savā Romiešu vēstules komentārā: Baznīca no apustuļiem saņēmusi parašu arī mazajiem bērniņiem dot kristību. Tā ir izšķiroša liecība, jo pirmajos trīs gadsimtos bīskapi, kuriem apustuļi uzticēja Baznīcas vadību, ļoti stingri raudzījās, lai visas apustuļu mācības un parašas tiek ievērotas un sīvi cīnījās pret visiem jaunievedumiem un ķecerībām. Viņi, bez šaubām, būtu pacēluši savas balsis pret bērnu kristību, ja tā būtu jaunievedums. Tieši pretēji: 256.g. Kartāgas sinodē, kurā piedalījās 66 bīskapi un kuru vadīja slavenais bīskaps Cipriāns, starp citiem apsprieda arī jautājumu Vai ar bērniņu kristību nevajadzētu gaidīt līdz tam laikam, kamēr tie pēc apgraizīšanas priekšzīmes nebūtu sasnieguši astoņu dienu vecumu?, sinode vienbalsīgi izteicās pret šādu priekšlikumu un ne vārds netika bilsts pret bērnu kristību kā tādu. Tā tad bērnu kristība tajā laikā ne tikai nebija jaunievedums, bet gan sens, vispāratzīts un piekopts Baznīcas Sakraments. Baznīctēvs Augustīns, dz. 354.g., +430.g., Homīlijā Romiešiem 6.nod. 3.pantā raksta: Uzdevumu arī mazos bērnus kristīt Baznīca ir saņēmusi no apustuļiem, jo tie, kuriem dievišķīgie Mistēriju (Sakramentu) noslēpumi tapa uzticēti, zināja, ka visos ir iedzimto grēku netīrumi, kuriem ūdenī un Garā jātop nomazgātiem. 

Tātad mūsu Baznīcā pastāvošajam Kristības Sakramentam bērniem ir pamats Svētajos Rakstos, pirmkristīgajos dokumentos, Baznīctēvu liecībās un Senbaznīcas kārtībā. Jebkādi iebildumi pret Kristības Sakramentu bērniem ir noraidāmi kā nekristīgi, nebibliski un maldīgi.

Izmantotā literatūra: Lic. theol. Nikolajs Plāte 
“Dr. Mārtiņa Lutera Mazā katehisma iztirzājums”, 
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Konsistorija, 
Rīga 1989.

Materiālu apkopoja 
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas 
Liepājas diecēzes Kuldīgas iecirkņa prāvests Viesturs Pirro,
Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mācītājs


 
 Iesūtīts: 2013.11.06 13:52
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
   Kontaktiem



Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mācītājs
Viesturs Pirro
 +371 22328283
sv.katrina@e-apollo.lv ; vipirro@inbox.lv ; viesturs.pirro@lelb.lv


 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes padomes priekšsēdētāja
Aina Birze, dzimusi Sprince

+ 371 22328334
sv.katrina@e-apollo.lv




Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes lietvede
Gunta Birze
+371 22329171
sv.katrina@e-apollo.lv ; birzegunta@inbox.lv                      

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes diakonijas vadītāja Ramona Lurina + 371 26594852 ramonapirtniece@inbox.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes Svētdienas skolas vadītāja
Dace Blūma
+371 22329115

sv.katrina@e-apollo.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes jauniešu darba vadītāja
Liene Blūma
+371 26430628 ; +371 22329097
liene_bluuma@inbox.lv

Copyright 2006; Created by MB Studija »