Sākums
 Draudzes aktualitātes
 Dievkalpojumi
 Draudzes pasākumi
 Bībeles stundas
 Jauniešu vakari
 Vīru vakari
 Kristības Sakraments
 Svētdienas skola
 Iesvētāmo mācības
 Koncerti un muzicēšana
 Liturģiskais ansamblis
 Laulības
 MĒS TICAM
 SVĒTDARBĪBAS
 Lūgšanas
 Svētrunas
 Teoloģiski raksti
 Ziedojumi draudzei
 Fotogalerija
 Vēsture, sākot ar 1252.g.

 

 

Meklēšana

 
Vai es esmu Kristus māceklis?

Vai es esmu Kristus māceklis?

 

Un Jēzus tiem sacīja: „Ievērojiet, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt. Jo, kam ir, tam dos; un kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir." 

 Marka Evaņģēlijs 4:24-25

Kāds slavens virves dejotājs gāja pa lielā augstumā novilktu virvi. Publika aplaudēja. Tad viņš mugurā pārnesa kādu kolēģi. Sajūsmas saucieni! Pēc tam pār virvi pārstūma tukšu ķerru. Gaviles! „Vai ticat, ka varu to izdarīt ar pilnu ķerru?” Atskanot daudzbalsīgam „Jaāā...”, viņš piebēra ķerru ar smiltīm un vēlreiz pārstūma no viena virves gala līdz otram. Aplausi! Publikā atradās arī kāda augstdzimusi persona, kas izteica komplimentus tik talantīgam un drosmīgam vīram. „Vai ticat, ka to pašu varat izdarīt arī ar jums?” –viņš jautāja. „Jā, protams! Jūsu prasmes ir apbrīnojamas!” – atbildēja augstdzimušais kungs. „Tad kāpiet ķerrā, es jūs pārvedīšu!” Ļaudis gandarīti smīnēja, kad aristokrāts samulsis atteicās. Tad ar to pašu aicinājumu virves dejotājs vērsās pie publikas. Neviens nepieteicās. Tad viņš ķerrā iesēdināja savu dēliņu un galvu reibinošā augstumā, soli pa solim pārstūma pāri virvei. Ovācijas! Pēc tam zēnam jautāja, vai viņu neesot pārņēmušas bailes. „Es tikai skatījos uz savu tēti!” – viņš atbildēja.

Pasaulē būt Kristus māceklim ir ļoti aizraujošs piedzīvojums. Tā ir neatkārtojama personīga pieredze - uzdrošināties pārvarēt sevi un uzticēties Kungam.

Kristus māceklis nav kāds no publikas, kas nāk uz daudzsološu, neparastu pasākumu – kalpošanu Baznīcā, neizbēgami tur atrodot daudz trūkumu: sašķeltību, atsvešinātību, līdzjūtības un piedošanas trūkumu, paviršību, viszinību, neiecietību un gatavību apsūdzēt.

Un kā ir ar draudzi? Pirms dievkalpojuma tā solos pļāpā personīgas lietas, kas mums nebūtu jādzird, ērģelnieks spēlē neprecīzi, mācītājs neprot „noturēt meldiņu”, sprediķis par garu un garlaicīgu, nebeidzami izstiepta lūgšana, bērni skraida un trokšņo un vispār - viss ir pārāk vienmuļi!

Māceklis ir Kristus un Baznīcas kalps, nevis kungs, dievkalpojuma svinētājs, kas satiekas ar Dievu vārdā, lūgšanās, Sakramentos. Māceklim nav būtiski kalpot pie altāra vai atrasties draudzē – viņš atrodas tur, kur Dievs to lieto. Māceklis dara visu, lai dievkalpojums arī citiem ir svētku svinēšana.

Kristietībai, Baznīcai un draudzei postu nodara neapmierinātie, visu kritizējošie kristieši. No tiem pasaulei, t.i., ļaudīm ārpus kristietības, rodas aplamais priekšstats, ka kristietība ir līdzīga vienmēr drūmai, apsūdzošai kaimiņu tantei, kas krata smailu pirkstu: „Es tev! Tu man skaties! Es zinu, kas tev aiz ādas!” Aizdomīgums un nelabvēlība pret tiem, kas ir citādi. Kādēļ brīnāmies par mīlestības trūkumu pasaulē? Cik mēs to esam devuši un apliecinājuši ar darbiem, tik saņemsim atpakaļ. Pirms tiesājam pasauli, lai pajautājam paši sev – vai cilvēki grib man sekot, kad eju uz dievnamu? Vai viņi manā draudzē jūtas kā savā ģimenē – pieņemti, atbalstīti, saprasti? Kas no manas mutes raisās ātrāk – kritizēšana un nosodīšana vai izpratne un piedošana? Vēlme palīdzēt vai izvairīties no atbildības? Daudzi kristieši ar savu apsūdzošo, tiesājošo, aprunājošo mēli nogalina Dieva dāvanas sevī.

 Kādēļ cilvēki sekoja Kristum? Jo Viņš atšķīrās no tā laika mācīto teologu kārtas – pret visiem cilvēkiem izturējās ar mīlestību, sapratni, līdzjūtību un galvenais – bez nosodījuma, pagātnes grēku pieminēšanas. Viņš cilvēkus un savus mācekļus mīlēja tādus, kādi tie bija – ar visiem viņu pārpratumiem, pārsteigšanos, kļūdām un neapdomīgu rīcību. Kristus piedeva visiem, kas savu bijušo, nekristīgo dzīvi izsūdzēja Viņam un lūdza piedošanu.

Dieva Dēls tik ļoti neatbilda augsto teologu līmenim un attieksmei pret ļaudīm, ka tie teica: „Vai gan kāds no valdības vīriem tic viņam, vai no farizējiem? Nē, tikai šī tauta, kas nepazīst bauslības, - lai nolādēti viņi!” (Jņ. 7:48-49) Bauslība, kas tikai apsūdz, teoloģija bez mīlestības! Tā lād cilvēku, Dieva līdzībā radītu. (Jēk. 3:9) Jo šis cilvēks neatbilst izlolotajam teoloģiskajam priekšstatam – kādam vajadzētu būt cilvēkam, Pestītājam, Dievam. Dieva tronī iesēdināts elks – priekšstats, kurš jāuztiepj arī citiem, lai tie to pielūgtu! Nepielūgsiet? – „lai nolādēti viņi!” 

Kristietība sākas brīdī, kad esam gatavi savus elkus – priekšstatus atstāt un atvērties jaunai, varbūt sākumā – biedējošai pieredzei ar Dievu. Kad esam gatavi apklust un ieklausīties Dievā – Viņam ir ļoti daudz mums sakāms. Kad ieraugām sevi nevis pūlī – vērotājā no malas, bet tur – augstu virs galvām, ķerrā, nostieptā virvē, bet drošās – Viņa rokās. Kad neklausāmies ļaužu vērtējumos un esam gatavi riskēt ar nebijušu sākumu – ja Viņš var, varēšu arī es! Ja Viņš aicina, paklausīšu! Viņš mani nepiespieda, bet mīlestībā ļāva izvēlēties – paļaujies un Mani! Tikai uz Mani! Es tevi turu, Es atbildu par tavu dzīvību!

Jaunā pieredze rada Kristus dabu mūsos – nenosodīt cilvēkus, par kuriem mēs īstenībā zinām ļoti maz vai nezinām neko, bet tos censties saprast, mērot tos ar to pašu mēru, ar kādu mēs mērojam paši sevi – augstsirdību, piedošanu, līdzcietību un gatavību palīdzēt.

Kristietība būtu vispievilcīgākais dzīvesveids pasaulē, ja mēs spētu pārkāpt pašpietiekamības, priekšstatu un tiesāšanas robežas. Kristietība nav mēģinājums cilvēkus piespiest laboties, tos padarot par reliģioziem liekuļiem, bet aicinājums mīlestībā sevi pilnīgi un konkrēti uzticēt Jēzum Kristum un Viņa pārveidojošajam spēkam – dievlīdzības nepārtrauktai attīstībai mūsos.

Pasaule ir pieblīvēta ar bauslības reliģijām, kurās cilvēkam jājūtas kā nožēlojamam tārpam nepielūdzamu dievību un to priesteru priekšā. Kristietība ir aicināta uz visaugstāko – Dieva līdzības atklāšanu un attīstīšanu katrā cilvēkā. Tas ir Evaņģēlijs – Labā Vēsts pasaulei - bez nicinājuma, bez naida, bez tiesāšanas – Kristus, kuram varam tuvoties, nebaidoties no atraidījuma.

Viesturs Pirro, Kuldīgas Sv. Katrīnas un Vārmes Sv. Miķeļa draudžu mācītājs

 
 Iesūtīts: 2014.05.28 22:37
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
   Kontaktiem



Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mācītājs
Viesturs Pirro
 +371 22328283
sv.katrina@e-apollo.lv ; vipirro@inbox.lv ; viesturs.pirro@lelb.lv


 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes padomes priekšsēdētāja
Aina Birze, dzimusi Sprince

+ 371 22328334
sv.katrina@e-apollo.lv




Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes lietvede
Gunta Birze
+371 22329171
sv.katrina@e-apollo.lv ; birzegunta@inbox.lv                      

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes diakonijas vadītāja Ramona Lurina + 371 26594852 ramonapirtniece@inbox.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes Svētdienas skolas vadītāja
Dace Blūma
+371 22329115

sv.katrina@e-apollo.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes jauniešu darba vadītāja
Liene Blūma
+371 26430628 ; +371 22329097
liene_bluuma@inbox.lv

Copyright 2006; Created by MB Studija »