Sākums
 Draudzes aktualitātes
 Dievkalpojumi
 Draudzes pasākumi
 Bībeles stundas
 Jauniešu vakari
 Vīru vakari
 Kristības Sakraments
 Svētdienas skola
 Iesvētāmo mācības
 Koncerti un muzicēšana
 Liturģiskais ansamblis
 Laulības
 MĒS TICAM
 SVĒTDARBĪBAS
 Lūgšanas
 Svētrunas
 Teoloģiski raksti
 Ziedojumi draudzei
 Fotogalerija
 Vēsture, sākot ar 1252.g.

 

 

Meklēšana

 
Nepieciešamība būt smieklīgam

  Nepieciešamība būt smieklīgam
Reformācijas diena – 31. oktobris

Viesturs Pirro,
Kuldīgas iecirkņa prāvests un Kuldīgas Sv. Katrīnas 
un Vārmes Sv. Miķeļa draudzes mācītājs

Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs1, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds Viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Aizskrējis citiem pa priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai Viņu ieraudzītu, jo Viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, Viņš sacīja tam: „Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku Viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: „Pie grēcīga vīra Viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: „Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: „Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” (Lk. 19:1-10)

Izsmiekls! Tas ir viens no bīstamākajiem ieročiem, ar kuru operē cilvēki. Padari savu pretinieku par izsmiekla objektu, un viņš būs morāli iznīcināts – nederīgs publiskai darbībai. Klauniem vieta cirkā!

Jebkurš mācītājs zina, cik grūti ir vadīt dievkalpojumu, ja baznīcā ir kaut viens nejauki smīnošs baznīcēns vai jauniešu nodarbībā – daži ņirdzīgi jaunieši. Mēs baidāmies palikt smieklīgi – pat visdrosmīgākie no mums jūtas nepatīkami smējēju priekšā, kā morāli izģērbti. Galu galā – kristietība ir pārlieku nopietna, lai to izsmietu! Visa mūsu stāja ir allaž cieņas pilna, jo no lomas nedrīkst izkrist! Tādēļ mums ir uztrenēts bargs skatiens – kā nazis: pīsli, ko tu uzdrošinies! Vai tu sajēdz, kur atrodies? Kā tu uzvedies?!

Mums ir sava vide, savi draugi, savas aprindas – tur smējēji ilgi nespēj uzturēties. Viņi izkrīt no aprites, tā sakot. Mūs sevišķi nenodarbina jautājums, kas ar viņiem notiek.

Zakhajs, piemēram. Smējējs no smējējiem. Visiem zināms blēdis. Pilns komplekts. Nelabojams! Jebkurai draudzei – tikai un vienīgi kauna traips! Tāds padomju laika komunistu funkcionārs – ierēdnis, kam, rupji sakot, pie kājas visa valsts ideoloģija, ka tik var sazagties! Dodiet kukuļus, niciniet mani, ja gribat, – nekas, esmu pieradis pie liekulības un glaimīgiem smaidiem – naudu šurp! Nekur nespruksiet, tāds ir likums!

Līdz vienam brīdim. Pagriezienam, pilnīgai maiņai – Jēzus iet cauri manai pilsētai, manai dzīvei, līdzšinējai eksistencei. Manai baznīcai, draudzei, konfesijai, teoloģijai. Kas es esmu – pazudušais, pašpietiekamais, savā paštaisnībā iekapsulētais? Varbūt mūžam tiesājošais, citus apsūdzošais, vienmēr absolūti pareizais kristietis? Vai aiz manas pareizās stājas neslēpjas bailīgs, citu atraidīts, izsmiekla un ņirgāšanās ievainots cilvēks? Ko Jēzus man teiks, kad mēs sastapsimies?

Baznīca un kristietība pasaules acīs vienmēr ir bijusi smieklīga – savu spriedumu par mums izsaka arī tādi ļaudis, kas Bībeli nav lasījuši un dievkalpojumos nekad nav piedalījušies. Tiem pietiek ar attālumu – par Jēzu ir dzirdēts, Viņš iet cauri arī viņu dzīvei, bet ieeja tajā ir liegta.

Zakhaja uzdrošināšanās kāpt kokā, gatavība saņemt apsmieklu, apņēmība ignorēt maza auguma cilvēka mazvērtības sajūtu ir motivēta visvērtīgākajā cilvēka meklējumā: es gribu iegūt personīgu pieredzi ar Kristu. Es nevēlos slēpties aiz objektīviem apstākļiem: mani neievēros, atgrūdīs, esmu nenozīmīgs un niecīgs, cilvēki mani nicina, nesaprot – nē, esmu gatavs kļūt smieklīgs, jo personīga sastapšanās ar Dieva Dēlu noteikti ir to vērta. Pasaule ir tik ļoti atsvešinājusies no Dieva, ka svētums tai vienmēr liksies smieklīgs un muļķīgs. Taču tieši svētums tai visvairāk vajadzīgs. Jēzus māca to nevis konstatēt, apcerēt un diskutēt, bet dzīvot. Kopā ar Viņu. Citādi tas nav iespējams. Mana dzīve mainās tad, kad aptveru – Dievs darīs pilnīgi visu, ieskaitot Sava Dēla upurēšanu par mani, lai es taptu svēts. Neatceļamā, nemainīgā prasība: “Topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts.” (3.Moz. 19:2) Svētums nav īpašs kalngala stāvoklis izredzētajiem – tas ir dzīvesveids ar Jēzu Kristu. Viņš grib ienākt manā namā – Zakhaja dabā, uzskatos, klupienos, pazemojumos un klusajā cerībā: kāds mani sapratīs, piedos, cienīs, gribēs par savu draugu.

Pateicoties Dievam, arī jūs esat Jēzū Kristū, kas mums ir gudrība no Dieva un taisnība, un svētums, un izpirkšanas maksa. (1.Kor. 1:30)

Mārtiņš Luters to komentē šādi: “To vari saprast pēc tam, kad esi atzinis, ka visa tava gudrība ir nolādēta ģeķība, tava taisnība – nolādēta netaisnība, tavs svētums – nolādēta nešķīstība, bet tavi glābšanās mēģinājumi – nožēlojams pazušanas ceļš. Tad tu sajūti, ka Dieva un visas radības priekšā esi nelga, grēcinieks, nešķīsts, nolādēts cilvēks, ne vien vārdiem, bet ar visu sirdi, arī ar darbiem parādi, ka tev nav cita mierinājuma, nav cita glābiņa, kā vien ticība Kristum, kuru Dievs tev ir devis, lai vienīgi Viņa taisnība tevi uzturētu.”¹2

Kristus dod spēku un nerimtīgu vēlmi: manai Zakhaja dzīvei nepārtraukti jātop svētītai – mainītai, reformētai, atjaunotai. Tāda ir Dieva atklāsmes jēga – Kristus ienāk manā ikdienā, Viņam ir pilnīgi vienaldzīgi citu cilvēku uzskati par mani, viņu spriedumi un izturēšanās. Viņš grib būt ar mani. Tā ir pārsteidzoša pieredze, kas nevar būt statiska: „Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Pilnīga vērtību maiņa! Ieraudzīt nabagus, kas līdz šim bija tikai nicināmi neveiksminieki, un atdot tiem, kurus uzskatīju par cērpamām avīm. Viņi to neprasa, negaida, bet es nevaru citādi – es esmu kristietis, Kristus draugs! Es savā dzīvē mainu pilnīgi visu, kas ir manos spēkos, – no ģeķības uz gudrību, no nešķīstības uz svētumu un no nožēlojamiem glābšanās mēģinājumiem – uz sekošanu Kristum. Es sekoju Tam, kas pret mani nejuta nicinājumu, neizsmēja un nenotiesāja. Tam, kas ienāca manā namā, dzīvē, darbā, attiecībās. Ienāca, lai vienmēr paliktu kopā ar mani. Lai es būtu kopā ar Viņu Debesu Valstībā.

Kristus vienīgais spēj mani mainīt, pat vairāk – uzskata to par Savu pienākumu. Kāds ir mans pienākums pret Viņu?

Par to nepārprotami runāja Mārtiņš Luters – viens no lielākajiem Dieva vīriem pasaules vēsturē. Viņa drosme, Dieva uzdevuma apzināšanās un bezkompromisa sekošana Kristum ir apbrīnojama. Luters nebaidījās no valsts varas, laicīgām un garīgām sava laika autoritātēm un viņu spriedumiem. Viņš dega Dievam. Skaidri un tieši runāja par visu, ko redzēja kā piesārņojumu un negantību Baznīcā, brīdināja tos zakhajus, kas negribēja mainīties, bija mīlošs, gādīgs tēvs tiem, kas labojās.

Tas ir luterisma spēks un nākotne – kalpo Kristum, nevis cilvēku autoritātēm un iestādījumiem. Nepaliec pašpietiekams un pašapmierināts, nelepojies ar citu nopelniem un sasniegumiem! Tava ticība ir nepārtraukta attīstība, katru dienu – jauna pieredze ar Kristu.

Reformācija, kas atjaunoja Baznīcu, atgādina:

“Baznīca māca, ka cilvēki netiek taisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi no Dieva žēlastības Kristus dēļ tiek taisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību savā priekšā. (Rm. 3-4)”²3

“Baznīca māca, ka ir viena svēta visos laikos pastāvoša Baznīca. Baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus. Un patiesai Baznīcas vienībai pietiek, ka ir vienprātība Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā. Tāpēc nav nepieciešams, ka cilvēku ieviestās tradīcijas, rituāli jeb ceremonijas visur būtu vienādas. Kā Pāvils saka: “Viena ticība, viena kristība, viens Dievs un Tēvs visiem.” (Ef. 4:5-6)³4

1 Zakhajs – saskaņā ar jauno 2007. g. Jaunās Derības tulkojumu. Citur lietots vārds „Caķejs”.

2 Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai. Augsburgas institūts, 2003, 21. lpp.

3 Augsburgas Ticības apliecība. IV artikuls “Par taisnošanu”. Augsburgas institūts, Luterisma mantojuma fonds, 2001, 15. lpp.

4 Augsburgas Ticības apliecība. VII artikuls “Par Baznīcu”. Augsburgas institūts, Luterisma mantojuma fonds, 2001, 16. lpp.

 Iesūtīts: 2013.11.06 13:42
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
   Kontaktiem



Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mācītājs
Viesturs Pirro
 +371 22328283
sv.katrina@e-apollo.lv ; vipirro@inbox.lv ; viesturs.pirro@lelb.lv


 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes padomes priekšsēdētāja
Aina Birze, dzimusi Sprince

+ 371 22328334
sv.katrina@e-apollo.lv




Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes lietvede
Gunta Birze
+371 22329171
sv.katrina@e-apollo.lv ; birzegunta@inbox.lv                      

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes diakonijas vadītāja Ramona Lurina + 371 26594852 ramonapirtniece@inbox.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes Svētdienas skolas vadītāja
Dace Blūma
+371 22329115

sv.katrina@e-apollo.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes jauniešu darba vadītāja
Liene Blūma
+371 26430628 ; +371 22329097
liene_bluuma@inbox.lv

Copyright 2006; Created by MB Studija »