Sākums
 Draudzes aktualitātes
 Dievkalpojumi
 Draudzes pasākumi
 SPREDIĶI - LASĪŠANAI
 Bībeles stundas
 Jauniešu vakari
 Vīru vakari
 Kristības Sakraments; bērnu kristība
 Svētdienas skola
 Iesvētāmo mācības
 Koncerti un muzicēšana
 Liturģiskais ansamblis
 Laulības
 SVĒTDARBĪBAS
 MĒS TICAM! MĒS KALPOJAM!
 Lūgšanas
 Svētrunas
 Teoloģiski raksti
 Ziedojumi draudzei
 Fotogalerija
 Vēsture, sākot ar 1252.g.

 

 

Meklēšana

 

 


SPREDIĶI LASĪŠANAI MĀJAS DIEVKALPOJUMĀ




Dievkalpojumi Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcā  līdz turpmākiem paziņojumiem tiek atcelti.

Par dievkalpojumu atsākšanu draudzes locekļiem lūdzu sekot sms Jūsu mobilajos tālruņos, mūsu mājas lapā www.kuldigas.lelb.lv un Facebook.

Aizlūgumus lūdzu sūtīt ar sms uz manu tālruni +371 22328283

‌‌Jūsu kalps mācītājs Viesturs Pirro


Bet to es saku: Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.

                           Apustuļa Pāvila 2. vēstule korintiešiem 9:6-8


Mīļā draudze un ziedotāji!

Dievnams ir slēgts. Tādēļ lūdzam ziedot draudzes vajadzībām - desmito tiesu un citus Jūsu naudas ziedojumus:
Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes nodokļu reģistrācijas Nr. LV 90000295604

AS “SEB banka” Kuldīgas filiāle kods UNLALV2X, 
konts LV 02 UNLA 0011 000 701608

Paldies Jums! Lai Dievs jūs svētī!




‌Sprediķis Ciešanu laika 1. svētdienā, 29. martā – 

Jāņa Evaņģēlijs 11:1-45

Dziesmas: 189.; 317.(graduals); 86.; 445.; 455.

Vecās Derības lasījums: Ecehiēla grāmata 37:1-14

Jaunās Derības lasījums: Romiešiem 8:6-11

Kaut mēs savu dzīvi nodzīvotu tā, ka Jēzus tās beigās mums varētu teikt: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.” (44.p.) Atraisiet no šīs pasaules, kas cenšas pēc pašu saprašanas iepazīt Dievu un tādēļ veido maldīgus priekšstatus, kādam Viņam jābūt; atraisiet no grēka verdzības – nepaklausības Dievam un Viņa atklāsmei Jēzū Kristū, bet paklausīšanas savai miesīgai domāšanai un citiem cilvēkiem, kas nepazīst Dievu; atraisiet no nāves lāsta, kas padara mūs nožēlojami bailīgus no iznīcības – atraisiet brīvībai ar Dievu!

Tikai Jēzus Kristus to var.

Lācars, Viņa draugs, bija slims – tāpat kā tagad daudzi ar koronvīrusu Covid 19. Viņa māsas Marija un Marta lūdza, deva ziņu Jēzum – nāc, izdziedini to, ko Tu mīli! Jēzus kā ātrā palīdzība. Evaņģēlijs saka tieši un nepārprotami: neskaitāmi daudz ļaužu taču meklēja Viņu tikai viena iemesla dēļ – lai taptu dziedināti. Jēzus to arī darīja un nevienu neatraidīja. Palīdzēja tiem, kas Viņā redzēja tikai dziednieku, ārstu, neko vairāk, un pēc palīdzības saņemšanas, paldies nepateikuši, aizgāja. Kādēļ Viņš tagad kavējas?

Mūsu ticība sāk šķobīties pie pirmajiem pārbaudījumiem, piemēram, sāpoša zoba. Līdz tam tā bija kā dzelzsbetons, kā klints. Bet zobs sāp! Slimība neatkāpjas! Vīruss trako, nogalina! Vai Jēzus to neredz? Nesaprot?

“Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” (4.p.) Tāda ir Jēzus atbilde. Patiesi, pēdējais šodienas Evaņģēlija pants saka, ka “daudzi… sāka Viņam ticēt.” (45.p.) Jo Jēzus augšāmcēla Lācaru no kapa, kurā viņš atradās jau četras dienas. 

Te ir divi skatījumi uz esamību, kurā dzīvojam. 

Mūsu: slimības un nāve ir nepielūdzamas, tās neizbēgami pienāk katram un tad vairs neko nevar darīt – dzīvo vai mirsti! 

Un Jēzus skatījums – slimības un nāve ir tikai nenozīmīgs posms ceļā uz augšāmcelšanos un dzīvību, uz gaidāmo Godību – dzīvi Mūžībā, Dieva Valstībā. Viss atkarīgs no tā, kādu skatījumu izvēlamies. Jo Dieva plānā nāves nav – tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi. (Lūkas Ev. 10:38; Jāņa Ev. 5:25) 

Cilvēka domāšana bieži vien nesniedzas tālāk par kapsētu, asarām un sērām. Jā, vajag raudāt, nevajag apspiest emocijas, nevajag tēlot bezjūtīgus radījumus. 35. pantu var rakstīt uz visiem kapakmeņiem: Jēzus raudāja. Dieva Dēlam nav svešas dabiskas, cilvēciskas emocijas – līdzjūtība un bēdas, tuvu cilvēku Mūžībā izvadot. Cik tas ir būtiski, saprot katrs, kam ģimenē ienāk bēdas. Cik labi ir apzināties – tu neesi pamests viens savās sērās! Kāds tev jūt līdzi, aizlūdz, raud, saprot! Paldies par to!

Ja to spēj cilvēks, tad vēl jo vairāk Dievs. Viņš Savus bērnus neatstāj bēdās un izmisumā – sāpēs un sērās Viņš dod līdz tam nepiedzīvotu mieru un Sava tuvuma pieredzi. Dievs, kas mūsu dēļ upurēja Savu Dēlu pie Golgātas krusta, ļoti labi zina, cik briesmīgi sāp sirds, tuvinieku, ģimenes locekli, draugu zaudējot.

Tādēļ Dievs sūta Savu Dēlu – lai mums palīdzētu, kad neviens – ne pasaule, ne cilvēki to nespēj. Vārds Lācars ir saīsinājums no Eleasar – Dievs, mana Palīdzība

Tā ir vislielākā laime un drošība – zināt, ka šī Palīdzība ir ar mums vienmēr un nekas – ne cilvēki, ne pasaule, ne nāve mūs nevar atdalīt no tās.

Āmen

Mācītājs Viesturs Pirro


 

Sprediķis Gavēņa laika 4. svētdienā, 22. martā – 

Jāņa Evaņģēlijs 6:1-15

Dziesmas: 221.; 336.; 255.; 211.; 118.

Vecās Derības lasījums: Jesajas grāmata 52:7-10

Jaunās Derības lasījums: Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem 4:22-31. 5:1.

Brīnišķīgs Evaņģēlija stāsts – Jēzus rūpējas par mums, Saviem sekotājiem. Pats galvenais – saglabāt ticību un paļāvību uz Dievu arī tad, ja dzīvē ir grūtības un apdraudējumi. Īpaši tagad – pasaule piedzīvo Covid 19 sērgu gluži kā senos laikos notikušās epidēmijas. Liekas, nekad neviena pandēmija tā nav aptvērusi visu pasauli un mainījusi līdzšinējo dzīves ritmu. Tieši tādos apstākļos lai paliekam ticībā stipri. 


Tiešām, neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliks kaunā. Kaunā paliek tie, kas vieglprātīgi Tevi atstāj. (Psalms 25:3)

Tieši grūtībās Dieva spēks, mīlestība un gādība par mums parādās neierobežoti un neaptverami.

Mēs visi esam dzīvē piedzīvojuši neveiklas situācijas, kad pietrūkst ēdiens – sev un citiem. Vai arī esi prom no mājām, gribas ēst, bet neviens neiedomājas piedāvāt. Pašam jautāt un uzprasīties – tā kā neērti… Vai arī savu reizi sastopamies ar attieksmi “Kas tu tāds esi? Ko tu te meklē? Atnāci pie mūsu labumiem? Pie visa gatava?” 

Reiz, vēl savas prāvesta kalpošanas laikā skaistā vasaras dienā biju aizbraucis pie kādas nelielas draudzes mācītāja – aktīva, ļoti darbīga vīra, lai kārtotu baznīcas lietas. Mācītājs kā jau kristiešiem pieklājas, uzņēma viesus pēc tūrisma brauciena no dažādām lielas pilsētas draudzēm. Zaļā pļavā uz improvizēta galda bija pīrādziņi, sviestmaizes, dārzeņi un augļi, ko nu katrs sev sarūpējis. Nupat bija uzvārīta kafija. Un te pēkšņi – ne saukts, ne gaidīts – ierodas kaut kāds svešinieks, proti - es! Man pretī vērās bargi skatieni – ko tev te vajag? Biju ielēcis kā circenis pelnos – nezinādams, uzskrējis virsū saviesīgam pasākumam, kurā neesmu gaidīts. Lai man tas kļūtu pilnīgi skaidrs, kāda kundze, apveltījusi mani ar ledainu skatienu, skaļi sauca savam vīram: “Nāc, ieēd kādu pīrādziņu!” Citādi es vēl pieklupšu pie viņas labumiem un ar abām rokām tos stampāšu mutē! Steidzīgi posos prom, lai satraukums norimtos. Mācītājs, lāga vīrs, skrēja man līdz ar kūpošu kafijas tasi un teica, lai taču es arī cienājoties. Lielais paldies, es tomēr došos prom! Mājās braucot, apcerēju, kādus secinājumus par šiem kristiešiem pēc tāda gadījuma izdarītu cilvēks no malas, kas gribētu ienākt draudzē. 

Man gandrīz 40 kalpošanas gadu gaitā ir izaugusi nīlzirga āda un nekas vairāk nepārsteidz. Jo teorijā par viesmīlību mēs visi esam stipri, bet praksē taču gadās ļaudis, kas pamanās uzskriet virsū taisni tajā brīdī, kad tu, cilvēks, grasies sēsties pie bagātīgi klāta galda. Nu kā tad nepalikt dusmīgam! Vai nevarēja vēlāk ierasties, kad galds nokopts?!

Taču apbrīnojamais ir tas, ka Dievs vienmēr rūpējas par mums un zina arī to, ka mums dažreiz gadās tukšs vēders. Kad vēl kalpoju četrās draudzēs, lielākais maratons bija Klusā nedēļa – laiks pirms Lieldienām. Nedēļas laikā varēja būt 15 līdz 17 dievkalpojumu. Kādas manas lauku draudzes priekšniece, lieliska saimniece, aicināja pēc dievkalpojuma pusdienās – krāšņās un bagātīgās! Nepārtraukti braucot no viena dievkalpojuma uz nākošo, patiesi biju izsalcis un no sirds pateicīgs Dievam un šai dāsnajai sievietei, jo tā ir ticība ar darbiem, nevis vārdiem vien: Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Ja brālis un māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķās barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību, - bet nedotu viņam to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva. (Jēkaba 2:14-17)

Mūsu Kungs saka: Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. (Mateja. Ev. 25:40)

Tādēļ svarīgas ir mūsu Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes sadraudzības pie tējas un kafijas galda; senioriem klātais mielasts un visas citas praktiskās kalpošanas. Svētīgi, kas tā dara un kalpo savam tuvākajam! Paldies mūsu draudzes saimniecēm un darbiniecēm! Lai Dievs jūs svētī! 

Lai pārliecinātu mācekļus par Dieva resursu neierobežotību, Jēzus lietoja 5 maizes un 2 zivis, jo Viņam bija jāpabaro Savi sekotāji – svētceļnieki, kuri gāja uz Jeruzālemi svinēt Lieldienas. Mēs esam šis svētceļnieku pulks – cauri pasaules ceļiem uz Lieldienām, Augšāmcelšanos. Kristus mūs pabaro, svētī garā, dvēselē un miesā. Un iedrošina mūs pabarot citus, lietojot savus ierobežotos līdzekļus, ieliekot tos Jēzus rokās – tas ir, pieslēdzot tiem neierobežotos Dieva resursus. 

Mūsu sākotnējā attieksme pieredzes trūkuma dēļ var būt kā Filipam: Par divi simti sudraba gabaliem  maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums. (Jāņa Ev. 6:7) Tas ir – nav vērts pat sākt, te nekas neizdosies, jo līdzekļu nepietiek. 

Taču ir arī otra, apustuļa Andreja pieeja: Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm? (Jāņa Ev. 6: 9) Tas nozīmē – apzinos, ka manas iespējas ir ierobežotas (tādas tās būs vienmēr!), bet tomēr gribu pamēģināt, jo šo šķietami bezcerīgo lietu uzticu Jēzum. 

Mēs vienmēr varam novaidēties: ak manu vai! Man ir tikai pieci pīrādziņi un divas šprotītes, te jau vienam nesanāk, kur nu vēl citiem! 

Vai arī to pašu nedaudz ielikt Jēzus rokās. 

Mūsu draudze sāka ar dažiem rubļiem un tagad mums pieder lieli un labi uzturēti īpašumi. Neticamā veidā Dievs mūs ir bagātīgi svētījis, JO MĒS UZDROŠINĀJĀMIES SEVI UN SAVUS ĪPAŠUMUS UZTICĒT DIEVAM! Jo Dievam nepastāv – nedaudz. Dievs visu dod pārpārēm, jo Viņš ir visdevīgākais Tēvs.

Jēzus saka: Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. (Lūkas Ev. 6:38)

Kristīgā dzīves pieredze ir vienkārša – jo vairāk ziedojam, jo Dievs bagātīgāk mūs svētī. Dodam desmito tiesu un atpakaļ saņemam simtkārtīgi. Kalpojot Baznīcai un cilvēkiem, topam par Dieva nama pārvaldniekiem un namturiem, kas dara sava Kunga gribu.

Šodienas Evaņģēlija notikums beidzas ar tādu kā traģikomisku cilvēku attieksmi pret Dieva Dēlu  – ļaudis ar varu grib Jēzu iecelt par savu ķēniņu. Piespiest uz valdīšanu! Jo ļaužu acīs labākais valdnieks ir tas, kurš valstij un tautai spēj dot uzplaukumu un pārpilnību – kā mūsu vēsturē Prezidents Kārlis Ulmanis. Ulmaņlaiki! Tos vēl tagad ļaudis atceras – Latvijas labākos gadus pirms Otrā pasaules kara. 

Jēzus nedarīja to, ko tauta vēlējās. Nekļuva par jaunu laicīgu ķēniņu, negāza ļauno un pagrimušo Hērodu no troņa, nepatrieca viņa izvirtušo galmu, nesāka pilsoņu karu kā karavadonis, neaicināja uz brīvības cīņām pret nīsto romiešu okupācijas režīmu kā armijas virspavēlnieks, neatjaunoja zudušo Israēla godību, nelika visu pasauli par pameslu zem izredzētās tautas kājām, pat dumpi nesāka, kur nu vēl zelta un uzplaukuma laikmetu, vārdu sakot, neattaisnoja uz Viņu liktās cerības. Tādēļ tauta darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu – brēca: “Sist Viņu krustā! Mēs izvēlamies Barabu – kaut arī noziedznieku, tomēr savējo – vismaz slepkavo okupantus romiešus! Dara mums saprotamas lietas!” 

Mēs meklējam Dievu un lūdzam, kad mums kaut kas trūkst un ir vajadzīgs, vai kļūst nedroši un līdzšinējais drošais dzīves veids beidzas – lai taču Visuvarenais palīdz! Bet samulstam vai pat novēršamies, kad tādu pašu attieksmi Dievs prasa parādīt citiem – palīdzēt, cik spējam! Dievs ir labs un mīļš, kamēr mums dod, ko vēlamies. Lai tāds ir mūsu valdnieks! Lai dod lielu labklājību un drošību! 

Taču Dievam ir arī prasības mums. Pāri visam ir Dieva griba mūsu dzīvē. Jēzus nav nācis pasaulē, lai paklausītu mūsu iegribām un plāniem, tieši otrādi – Viņš māca mūs iekļauties Dieva gribā un plānā. Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Viņš klausītu mums, bet lai mēs klausītu Viņam. Lai Jēzus mūs iemācītu klausīt Dieva gribai. Tas ir visas labklājības un attīstības, nākotnes un drošības pamats.

Cik pasaule ātri var mainīties, to parāda Covid 19 pandēmija, kas izplešas. Viena mācība no tās ir: atgriezties ģimenēs, tuvākā mīlestībā, nesavtībā, palīdzēšanas, kalpošanas un ziedošanas priekā. 

Lai Dieva svētība ārstiem un visiem, kas sniedz palīdzību saslimušajiem – medicīnas darbiniekiem, farmaceitiem, aprūpētājiem, visiem! Lai Dieva svētība valstu vadītājiem, kas rūpējas par tautām šajā grūtajā laikā! Lai Dieva svētība pētniekiem, kas rada zāles pret šo nepieredzēto kaiti!

Jo pasaulei vienmēr ir vajadzīgi nesavtīgi, sevi netaupoši, pašaizliedzīgi cilvēki – tādi, kāds bija mūsu Kungs Jēzus Kristus.

Āmen

Mācītājs Viesturs Pirro

 

 ‌

Sprediķis trešdienā, 18. martā

Marka Evaņģēlijs 3:3-13

Dziesmas: 336.; 397.; 27.; 10.

Vecās Derības lasījums: 3. Mozus grāmata 26:1-6

Jaunās Derības lasījums: Apustuļa Pētera 1. vēstule 2:1-5




Jēzus uz mācekļu, t.i., mūsu jautājumu par Pastarā laika zīmēm kā pirmo uzrāda pievilšanu – pasaule tiek piesārņota ar daudz dažādām ķecerībām: sākot ar pagāniskām reliģijām, māņticībām, viltus garīgumu, pašatpestīšanās mācībām, beidzot ar pseidokristīgiem kultiem, kas noliedz Dieva Trīsvienību, Jēzus dievišķumu un Evaņģēlija patiesumu. “Katram sava taisnība, nav ko savus uzskatus uzspiest citiem!” – mūsdienu pasaulē izplatīta ļoti dīvaina nostāja, kas it kā prasa iecietību pret jebkuru ķecerību. Katram esot tiesības uz saviem uzskatiem, arī kristietībā!

Bīstamība ir apstāklī, ka ķecerībās cilvēks rada sev izdevīgas mācības un uzskatus, kuros Dievam ir pakārtota loma, vai – labākajā gadījumā Viņam jārīkojas tā, kā to ir iedomājies cilvēks. Dievs kā kalps cilvēka uzskatiem un plāniem. Ērta pasaule, kurā cilvēks sevi ir iecēlis Dieva vietā, bet Dievu – kalpa vietā. Tikai tad pasaule kļūst ļoti nedroša – pietiek ar neredzamu sīkbūtni, vīrusu Covid 19, lai tā sāktu brukt un visas līdzšinējās drošības sabruktu kā kāršu namiņš. 

Kādēļ tā notiek? Grūtībās, piemeklējumos un pārbaudījumos cilvēks sāk daudz nopietnāk domāt par savas dzīves jēgu, dzīvību, nāvi un pasaules galu. Labklājībā neliekas svarīgi Bībeles mācītais par Jēzus otrreizējo atnākšanu un Pastaro tiesu. Tas taču tik drīz nenotiks! Kādēļ tāda pārliecība? Jēzus māca pretējo – pēdējais laiks nāk negaidīti, kā zaglis naktī Mateja Evaņģēlijs 24:36-51; Lūkas Evaņģēlijs 12:35-40

Protams, tāda mācība, tāpat kā Evaņģēlijs daudziem nav un nekad nebūs pieņemams. Ļaudīm ir ļoti dažāda attieksme pret Jēzu. Slavenais vācu mācītājs Vilhelms Bušs raksta: 

““Nost!” sauc paštaisnie. “Viņa runas ir pilnum pilnas ar vārdiem “žēlastība” un “piedošana”. To mums nevajag! Mēs paši esam taisni!” 

“Mēs Viņu negribam!” – sauc grēcinieki. “Viņš vienmēr aicina uz grēku nožēlu un atgriešanos. Tas mums nepatīk.” 

“Smieklīgi, šis Jēzus!” saka ideālisti. “Viņa atpestīšana var noderēt tiem, kas vāji! Mūsu lozungs ir – centies un pūlies pats!” 

“Ak, nē,” apgalvo mācītie zinātnieki. “Viņš ir neiespējams, šis Dieva Dēls! Viņš neiederas mūsu domāšanas sistēmā.”

“Izbeidziet taču ar šo Jēzu!” auro muļķa nelgas. “Tad būs vēl jāsāk domāt, ja ar Viņu ielaižas. Un domāšana neapstrīdami ir pārdrošība.”

“Jēzus?” jautā reliģiozie. “Mēs ticam Dievam. Bet kamdēļ vajadzīgs šis Jēzus?” 

“Noderīgs tautai, bet ne mūsu darbam,” paskaidro politiķi. “Jo šim Jēzum nav nekādas varas. Mums der tikai cilvēki, kam ir vara.”

Tā varētu ilgi turpināt Jēzus forumā! Vai tad par Viņu nepaceļas neviena balss?

Tomēr! Slepkava pie krusta, lielā grēciniece, muitnieks Caķejs un vēl daudzi citi: ļaudis ar salauztām sirdīm un nemierīgu sirdsapziņu uzlūko Viņu, priecājas par savu Pestītāju un tic Viņam.”

(Vilhelms Bušs, “365 x Viņš”, 71. lpp.)

Jēzus nekas nav vēlējies izveidot reliģiju, kura apmierinātu visus un būtu pieņemama jebkuram. Viss sākas ar grēknožēlu: Marka Evaņģēlijs 1:14-15 Asiņainajā Golgātas krustā nav nekā pievilcīga un daiļa, estētiska un romantiska. Bet tas tika nests MŪSU DĒĻ! Mūsu dievtālums un grēki ir tik lieli un baismīgi, ka saviem spēkiem tos nolīdzināt nevaram! Kā salīdzināties ar Dievu! Izmetot no Evaņģēlija ciešanas, sāpes, mokas, notiesāšanu, Dieva prasības? Evaņģēlija uzdevums nav piemēroties pasaulei un cilvēkiem, nolaisties līdz to līmenim, bet tieši otrādi – cilvēkus un pasauli pacelt Evaņģēlija, līdz Kristus līmenim! Dievs ir tik neizsakāms, liels, varens, neaprakstāms, ka mēs Dievu nekad nesapratīsim ar savu šauro, aprobežoto domāšanu. Dievu nevar ne pierādīt, ne noliegt. Baznīctēvs Tertuliāns teica: “Ticu – tādēļ, ka tas ir neiespējami.” Mūsu uzdevums nav cilvēkus pārliecināt par Bībeles taisnību un patiesumu ar žilbinošiem argumentiem un neapgāžamu loģiku, bet vienkārši aicināt: nāc, pārliecinies pats!

Tādēļ viss ir atkarīgs no mums pašiem – kādu mēs redzam Dievu, Viņa pestīšanas un pasaules gala plānu. Viņa, nevis mūsu. Vai Dievs mums ir mīlošs Tēvs, kas redz, sargā un vada Savus bērnus, mīl un piedod tiem, kas nožēlo grēkus un labojas, vai arī bargais Soģis, kas nepazīst žēlastības. 

Jeruzālemes templis tika nograuts, kaut arī mācekļiem tas likās cilvēka iespēju virsotne – milzīga celtne, pasaules brīnums baltā marmora un zeltījumu žilbinošajā skaistumā. Tas bija celts mūžībai, bet Jēzus teica, ka “akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts”. Tā arī notika 70. gadā pēc Kristus sišanas krustā – romiešu karaspēks to nogrāva līdz pamatiem. Tas nav ticis atjaunots.

Kādēļ? Jo ar reliģiju un paviršām, virspusīgām, izdomātām attiecībām ar Dievu nepietiek. Nepieciešama patiesa, pazemīga attieksme – kalpošana Dievam tā, kā Viņš to vēlas – savstarpējā mīlestībā un uzticībā. Tā, kā to darīja Jēzus Kristus, Dieva Dēls, mūsu Kungs un Pestītājs.

Tad arī pasaules gals mums nebūs šausmīgais Armagedons, bet aiziešana tajā Pasaulē, kur ir mūsu īstās Mājas.


Mācītājs Viesturs Pirro



Sprediķis Gavēņa laika 3. svētdienā, 15. martā – 

Jāņa Evaņģēlijs 4:5-42

Dziesmas: 308.; 324.; 209.; 389.; 282.

Vecās Derības lasījums: 2. Mozus grāmata 17:1-7

Jaunās Derības lasījums: Apustuļa Pāvila vēstule romiešiem 5:1-11


*Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna svētdien, 15. martā, vadītajā svētajā misē Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, kas tika translēta "Radio Marija Latvija". Uzrunas teksts pirmpublicēts Rīgas arhidiecēzes portālā "katolis.lv".


Attiecībā par to, kāds ir Dieva plāns, to mums palīdzēs ieraudzīt šodienas Evaņģēlijs, kurā mēs redzam kādas situācijas aprakstu. Jēzus iet ar mācekļiem cauri Samarijai, un dienas vidū, kad ir ļoti karsts, viņš atrodas pie akas. Mācekļi ir aizgājuši uz ciematu meklēt ēdienu, bet viņš atrodas pie akas. Pie akas pienāk samariešu sieviete. Tātad tā ir sieviete, kura atnāk netipiskā laikā, jo dienas vidū tur nenotiek darbība. Pēc ūdens nāk vai nu no rīta, vai vakarā. Tas nozīmē, ka viņa gribēja tā kā "iešmaukt" neviena neredzēta, viņa nevēlējās komunicēt ar cilvēkiem. Acīmredzot tam viņai bija savs pamats, bet viņa ir pārsteigta, sastopot Jēzu, kurš ir jūds.

Kāpēc šī saruna bija šķietami neiespējama?

Jūdi uz samariešiem raudzījās ar nicinājumu, jo, atšķirībā no jūdiem, kuri apliecināja ticību un kuriem, viņuprāt, piemita "tīrā" ticība uz Jahvi, vienīgo Dievu, samariešiem šī ticība bija sajaukta ar lokālajiem kultiem. Samarieši bija atdalījušies no jūdu reliģijas, un pētnieki saka, ka daļa no viņiem bija Asīrijas okupācijas laikā piesūtītie citu, pagānu tautu pārstāvji. Vārdu sakot, samarieši tika uzskatīti par tādiem, kuriem ir sinkrētiska reliģija, respektīvi, kuriem ir gan ticība vienam Dievam, gan vienlaikus viņi pielūdza to, ko ebreji uzskatīja par elkiem. Tāpēc ebreji ar viņiem nesagājās, tas ir pirmkārt. Viņus uzskatīja par nešķīstiem, kas ir viena barjera, lai Jēzus varētu ar viņiem komunicēt.

Otra barjera – ortodoksāls jūds vispār nedrīkstētu sarunāties ar šādu sievieti, kur nu vēl prasīt, lai viņa kaut ko viņam iedod. Trauki, ko lietoja samarieši, skaitījās nešķīsti. Arī šī sieviete skaitījās nešķīsta, un, ja Jēzus viņai pieskartos vai otrādi, arī viņš būtu nešķīsts. Bet mēs redzam, ka Jēzus lauž tā laika barjeras, tā laika aizspriedumus. Viņš tos pārkāpj, par ko vēlāk brīnās arī mācekļi. Tomēr viņš vēršas pie šīs sievietes, sāk ar viņu sarunu un lūdz, lai viņa iedod dzert.

Saruna citā līmenī

Šeit ir paralēles Vecajā Derībā gan ar Ābrahama kalpu un Rebeku un vēl ir citas situācijas, kurās mēs redzam, ka vīrietis sastop sievieti pie akas. Arī Mozus, piemēram, tur satika Midiānas priestera meitas. Šajos paralēlajos gadījumos šī satikšanās beidzas ar laulībām. Bet kāda šeit ir atšķirība? Šajā gadījumā šī sieviete jau bija piecas reizes precējusies un vīrietis, ar ko viņa tagad dzīvo, nav viņas vīrs. Seši vīri, var teikt. Iznāk, ka Jēzus varētu būt kandidāts par septīto. Bet Jēzus pārnes visu dialogu pavisam citā līmenī.

No vienas puses, viņš saka: "Iedod man padzerties!" Viņa atsaka. Viņa izvairīgi atbild un nedod viņam šo ūdeni. Tad Jēzus pats viņai piedāvā ūdeni. Viņa sāk ieinteresēties, bet viņā vēl nav pilnas atvērtības un uzticēšanās Jēzum. Bet tikai tad, kad Jēzus atklāj viņai patiesību par viņas dzīves vēsturi un atklāj, ka viņai bijusi šie pieci vīri un sestais nav viņas vīrs, tad viņa saprot, ka lieta ir nopietna un ka caur šo cilvēku runā Dievs. Viņa saka: "Jā, tu laikam esi pravietis." Tad Jēzus turpina sarunu un sāk runāt par patieso reliģiju.

Mēs arī citā vietā Jāņa Evaņģēlijā redzam, ka Jēzus saka: "Kas ir izslāpis, lai nāk pie manis un dzer un no viņa iekšienes izplūdīs dzīvā ūdens straumes". Dzīvais ūdens Svētajos Rakstos – un to, protams, samariešu sieviete uzreiz nespēja saprast – nav ūdens kā tāds, lai arī dzīvais ūdens burtiskā nozīmē apzīmētu tekošu ūdeni, avota ūdeni, tādu ūdeni, kas nav sastāvējies. Šis dzīvais ūdens – tā ir Dieva atklāsme, tas ir Dieva Gars. Tā ir Dieva mīlestība, Debesu Tēva mīlestība. Jēzus ir pilns ar šo mīlestību, viņš šo mīlestību nes sevī, viņš šo Garu nes sevī. Viņš šo mīlestību izlej pār tiem, kuri atver viņam savu sirdi un ietic viņam. Viņš šiem cilvēkiem dod arī savu Garu. Tātad no viņa iekšienes izplūdīs dzīvā ūdens straumes.

Laimes meklējumi

Tātad šī sieviete bija meklējusi laimi, nomainot vīrus vienu pēc otra, jo viņā bija neizsmeļamas, neremdināmas slāpes pēc mīlestības. Viņa cerēja, ka šie vīrieši slāpes apmierinās, bet, kā redzam, jo tālāk viņa gāja, jo trakāk palika. Beigās viņa bija sapratusi, ka ar šo sesto viņa nemaz negrib stāties laulības saitēs, labāk mēģināt tāpat.

Patiesībā šī samariešu sieviete ir mūsdienu Rietumu civilizācijas vidējā statistiskā cilvēka prototips, kurš meklē laimi un bieži vien, ja tā ir sieviete, tad bieži maina vīrus, ja vīrietis, tad bieži maina sievas. Un beigās, jo tālāk cilvēks iet, jo tukšāks paliek. Tāpēc nereti rodas šī nepieciešamība pēc antidepresantiem. Pirms pāris dienām dzirdēju, ka par antidepresantiem izdod vairāk naudas, nekā par visām citām zālēm kopā ņemot, vismaz attīstītajās valstīs.

Tātad ir kaut kāds tukšums, kas nozīmē, ka cilvēks meklē dzīvo ūdeni, bet nemeklē to tur, kur tas atrodas, nemeklē Jēzus Kristus personā, nemeklē to, kā piepildīties ar Dieva Garu. Tad, protams, ir šīs problēmas. Tātad šis Dieva Vārds mums norāda dzīves virzienu. Tas dod mums atbildi uz jautājumu par to, kas ir spējīgs apmierināt mūsu sirds dziļākās slāpes.

Tad, ja mēs esam dzēruši šo dzīvo ūdeni, tad mūsos vairs nebūs panisku baiļu, sastopoties ar koronavīrusa izraisīto situāciju vai dažādiem citiem satricinājumiem. Protams, mūsu dzīvībai un šīs zemes dzīvei ir vērtība, un tā ir augstu jāvērtē, jādara viss saprāta robežās iespējamais, lai tā turpinātos, veselība būtu kārtībā un mēs arī citu veselībai nenodarītu kaitējumu. Tāpēc valdības norādījumi ir respektējami. Bet mums kā ticīgiem cilvēkiem ir būtiski apzināties, ka svarīgākais ir parūpēties par savas un mūsu līdzcilvēku dvēseles veselību.

Tāpēc tas, ko es pašā sākumā teicu – mūsu, garīdznieku, uzdevums ir nodrošināt jums dvēseles aprūpi šajos jaunajos, ekstremālajos apstākļos. Pirmām kārtām, mēs to darīsim caur mediju starpniecību, bet, ja kādam ir vajadzība, mēs centīsimies nodrošināt gan grēksūdzes iespēju, gan individuālu komūnijas pieņemšanas iespēju, gan slimnieku sakramentu, gan visu pārējo. Mēs esam jūsu rīcībā, lai jums kalpotu!

Lai Dievs jūs stiprina un lai svētī šajā grūtajā pārbaudījumu laikā! Lūdzieties par Latviju, par to, lai Dievs dāvā savu aizsardzību pret šo pandēmiju! Lūdzieties arī par priesteriem un bīskapiem, lai viņiem ir drosme palikt savās vietās un kalpot, nebēgt no kaujas lauka! Lūdzieties arī par mūsu valdību, par parlamentu, lai Dievs dod viņiem gudrību pieņemt pareizos lēmumus – lai tie ir adekvāti, lai tie nav pārspīlēti, lai tie ir samērīgi, lai tie nedz nokavē, nedz apsteidz to procesu, kurā esam šobrīd iekšā! Lai Dievs jūs visus svētī un stiprina, dārgie brāļi un māsas.

Āmen

 
   Kontaktiem



Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes mācītājs
Viesturs Pirro
 +371 22328283
sv.katrina@e-apollo.lv ; vipirro@inbox.lv ; viesturs.pirro@lelb.lv


 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes padomes priekšsēdētāja
Aina Birze, dzimusi Sprince

+ 371 22328334
sv.katrina@e-apollo.lv




Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes lietvede
Gunta Birze
+371 22329171
sv.katrina@e-apollo.lv ; birzegunta@inbox.lv                      

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes diakonijas vadītāja Ramona Lurina + 371 26594852 sv.katrina@e-apollo.lv ; ramonapirtniece@inbox.lv 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes Svētdienas skolas vadītāja
Dace Blūma
+371 26009082

blima@inbox.lv ; sv.katrina@e-apollo.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes jauniešu darba vadītāja
Liene Blūma
+371 26430628
liene_bluuma@inbox.lv

Copyright 2006; Created by MB Studija »