Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs un viņa kolonijas
Fragments no "Kurzemes literatūras un mākslas biedrības" svētku raksta tās pastāvēšanas 75 gadu dienā - H. Diedrīšs, Jelgavā, 1890. g.
Pēc Baltijas ordeņvalsts sabrukšanas, t.i. 1561. gada Kurzeme bija hercoga valsts zem Polijas virskundzības. Ketleru dzimtas lielā hercoga Jēkaba laikā Kurzeme sasniedza augstāko pakāpi savā attīstībā un varā. Kurzeme bija vācu hercoga valsts, ar vācu pārvaldību un vācu jūtām - pēdējais vācu aizstāvēšanās punkts pret uzmācīgiem slāvu plūdiem.
Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerbonis
Kad vēlāk runāja Kurzemē par Dievzemītes zelta laikiem, kad kviešu lauki ar smagām vārpām līgojās starp mūžīgi zaļojošiem mežiem, kad cilvēki bija labāki un laimīgāki, kad mednieki ar tauru skaņām, suņiem rejot, aulekšoja cauri mežiem, kad katra diena dzīves prieka pilniem tēvijas dēliem likās kā svētku diena, tad katrs kurzemnieks atcerējās hercoga Jēkaba lielos laikus - kad tēvu spēks Kurzemi pārvērta par ziedošu dārzu un patiesu Dievzemīti.
Hercoga Jēkaba laika Kurzemes un Zemgales hercogistes karte
Lielā Brandenburgas kūrfirsta svainis, garīgi apdāvināts, centīgs savu mērķu sasniegšanā, negrozāms savos nodomos, spējīgs ar maziem līdzekļiem panākt lielas lietas un ar karstu mīlestību sirdī uz savu mazo tēvuzemi, šis svainis, hercogs Jēkabs, bija uzticīgs visos savos lielos darbos.
Šodien mums izklausās kā nedzirdēta brīnumpasaka, ka Kurzemei reiz piederēja kolonijas Āfrikā un Amerikā, ka mazā Kurzeme reiz sacentās ar lielām jūras valstīm un pasaules jūrās biedēja citus ar savu karogu, un Kuldīgā, senajā galvaspilsētā, valdīja hercogs, kura galms krāšņumā un bagātībā pārspēja dažu ķēniņu galmus. Lielvalsts tronī Jēkabs būtu varējis veikt neaizmirstamus darbus un lielu karapulku atbalstīts, kuru trūka mazai Kurzemei, viņa vārds būtu neizdzēšami palicis pasaules vēsturē. Stiprāku valstu apdraudētam, hercogam Jēkabam tomēr izdevās paturēt savu zemi drošā stāvoklī un viņam bija jāpārtiek vienīgi no savām muižām un zemes īpašumiem, jo 1617. gada valdības likums viņu stipri ierobežoja par labu zemes iedzīvotājiem, lai tādēļ Kurzemē rastos zelta laiki, kādus šī mazā zeme nepiedzīvoja ne pirms, ne pēc viņa.
Hercogs Jēkabs bija arī teicams zemkopis, kurš paturēja acīs savu muižu pārvaldīšanu un ikgadus pats apbraukādams savus īpašumus, personīgi pārliecinājās par sēklas graudiem un pļauju, lopu skaitu un zirgu audzēšanu; par lielu skaitu medības suņu; viņš rūpējās un gādāja arī par medību vanagu apmācību. Hercoga Jēkaba pārraudzībā teicami attīstījās zemkopība, jo lielākā daļa Lietuvas labības caur Kurzemi tika eksportēta uz Zviedriju, Dāniju un pat Angliju, ar to tika noslēgts tirdzniecības līgums, ko parakstīja Olivers Kromvels un hercogs Jēkabs.
Hercogs Jēkabs ļoti interesējās arī par rūpniecību; sāka celt dzelzs un vara ieguves rūpnīcas, pulvera dzirnavas un ieroču lietuves, darvas dedzinātavas, koku zāģētavas, vadmalas austuves, stikla rūpnīcas. Viņš bija arī augsta līmeņa uzņēmējs. Līdz šim holandiešu tirgoņi Kurzemes ražojumus, it īpaši kviešus un kokmateriālus eksportēja uz Rietumiem, bet tagad hercogs Jēkabs nolēmu peļņu neizlaist no rokām, bet izlietot pats. Viņš sāka būvēt tirdzniecības kuģus, un tā kā tos apdraudēja Anglijas un Holandes naidošanās, kā arī jūras laupītāji, viņš ar lielu noteiktību ķērās pie kara flotes izveidošanas. Patiešām apbrīnojami, cik lieliski hercogs Jēkabs jeb "Jēkaba tētiņš", kā viņu bija iesaukuši kurzemnieki, to visu radīja tikai nedaudz gados. Neaizsalstošajā Ventspils ostā tika uzceltas plašas kara kuģu būvētavas.
Kuģu zīmējumi no hercoga Jēkaba arhīva
Baļķus piegādāja no milzīgajiem Kuldīgas apkārtnes mežiem, ieroči un pulveris tika ražoti pašu zemē, īpaši kvalitatīvi buraudekli tikai austi Skrundas apkārtnē. Tā pamazām Kurzeme ieguva savu floti - 44 kara kuģus, no tiem lielākais bija apbruņots ar 72, bet mazākais ar 20 lielgabaliem, 15 apgādes kuģus, bet tirdzniecības kuģu hercogam Jēkabam bija 60. Ar šādu, tiem laikiem ievērojamu floti, Kurzemes hercogs visur iemantoja cieņu un Kurzemes flotes karogs - aveņsarkans ar melnu vēzi centrā, drīz Ziemeļu un Baltijas jūrās tika ievērots un respektēts.
Hercoga Jēkaba kara un tirdzniecības kuģa "Kuldīgas Sv. Katrīna" modelis.
Kuģu modelists Grigorijs Saharovs.
Atrodas Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcā.
Foto: Aivars Vētrājs
Valdošais tautsaimnieciskais uzskats toreiz noteica, ka zemes labklājība pieaug, ja mazāk preču ieved jeb importē, bet vairāk izved jeb eksportē - tā attīstās tirdzniecība un kuģniecība. Tāds bija arī hercoga Jēkaba nolūks, kad viņš sāka savu darbību. Savā jaunībā hercogs Jēkabs, tāpat kā lielais Brandenburgas kūrfirsts, bija ievērojis un apbrīnojis milzīgo tirdzniecību Holandē un bagātību, ko tā ieguva no daudzām kolonijām, tāpat par to varēja pārliecināties arī Anglijā. Lielus koloniālos īpašumus tolaik uzskatīja par galveno bagātību avotu, kas sagādāja slavu un godu jūrasbraucēju tautām; savās neskaitāmajās kolonijās balstījās arī Holandes politika un valdīšana pār jūrām. Tādēļ hercogs Jēkabs nolēma arī no savas puses piedalīties pasaules tirdzniecībā, iegūstot kolonijas, ar savu kara floti un tirdzniecības kuģiem viņš jutās spēcīgs un apbruņojies.
Nav zināms, kas viņu pamudināja vispirms pievērst savu uzmanību Amerikas salai Tobago. Šo salu atklāja Kolumbs savā otrā ceļojumā, tā vispirms bija spāņu īpašums, tad francūžu, holandiešu, beidzot 1650. gadā Anglijas grāfs Varviks to pārdeva Kurzemes hercogam. Krāšņā sala atrodas veselīgā klimatā, tajā ir daudz upju, labas ostas un milzīgi mūžzaļi ciedru meži; to apdzīvo karaību tauta.
Tobago salas mūsdienu karte
Hercogs nosūtīja floti salu pārņemt savā īpašumā un pār to uzvilkt Kurzemes karogu. Tika uzbūvēts forts un Jēkabštates pilsēta (arī Kurzemē viena pilsēta tika nosaukta lielā hercoga Jēkaba vārdā) un kā pirmais Tobago gubernators tika iecelts Georgs fon Firks (Georg von Firck).
Kolonija ātri uzplauka, ieradās ieceļotāji no Kurzemes un pat no Vācijas, arī divi bagāti holandiešu tirgotāji, brāļi Andrians un Kornēliuss Lampsini apmetās uz dzīvi un pakļāvās Kurzemes hercogam kā valdniekam. Tobago salas galvenie ražojumi bija cukurs, kokvilna, indigo, banāni, cēlkoki un tabaka.
Tobago sala
Pateicoties Dienvidamerikas preču eksportam uz Zviedriju, Norvēģiju un Krieviju, Jelgava un Ventspils sava izdevīgā novietojuma dēļ kļuva par galvenajām noliktavu pilsētām; pat Polijā Dienvidamerikas preces atrada savus noņēmējus. Kurzemē tabaku toreiz nelietoja smēķēšanai, bet šņaukšanai, tā tika ļoti pieprasīta apkārtējās valstīs. No Tobago un citām Dienvidamerikas salām uz Kurzemi tika ievesti papagaiļi un pērtiķi, tos tālāk pārdeva Polijai un Krievijai.
Hercoga Jēkaba tirdzniecības kuģa "Gambija un Tobago" modelis.
Kuģu modelists Grigorijs Saharovs.
Atrodas Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcā.
Foto: Aivars Vētrājs
Gambijas upe, Niokolokoba nacionālais parks
Denigers un Šulcs uzsāka sarunas ar Gumboas ķēniņu, kādu slavenu nēģeru valdnieku, lai nopirktu Sv. Andreja salu pie Gambijas upes ietekas un zemes gabalus upes krastos. Viņi ātri vienojās un pēc lielas summas samaksāšanas ieguva salu un apdzīvotus zemes gabalus upes krastos.
Gambijas karte 1651. gadā
Sala līdz šim bija neapdzīvota, tāpēc neviena Eiropas valsts nevarēja celt iebildumus un hercogam Jēkabam ar pirkšanu no nēģeru valdnieka izdevās šo koloniju iegūt un kļūt par tās likumīgo īpašnieku. Pēc tam uz Sv. Andreja salas tika uzbūvēts pagaidu cietoksnis un uzvilkts Kurzemes karogs.
Forts Sv. Andreja salā Gambijā
Mollins un Denigers 1652. gada martā atstāja Gambijas krastus un 21. jūlijā laimīgi nonāca atpakaļ Ventspilī. Hercogs nopirka vēl vairākus zemes gabalus no Barras ķēniņa un vēl vairāk īpašumus no Kassaus ķēniņa. Uz Gambiju tika nosūtīti vairāki kara kuģi un Sv. Andreja salas fortu nostiprināja ar vaļņiem un apbruņoja ar lielgabaliem, arī citos īpašumos uzcēla fortus. Forts Sv. Andreja salā aizsargāja ieeju Gambijā; tā bija arī gubernatora dzīves vieta; ārpus forta tradās tirgotavas un barakas kareivjiem, tiem drīz pievienojās ieceļotāji - tirgotāji un amatnieki.
Gambijas skats
Holandieši uz hercoga kolonijām raudzījās naidīgi un skaudīgi, Jēkabam atņēma dažus tirdzniecības kuģus, nodarīja dažādus kaitējumus, bet nekādus sevišķus zaudējumus nesagādāja.
Hercoga Jēkaba patiesi kristīgo raksturu parāda tas, ka viņš nedomāja tikai par tirdzniecību un materiālo labumu iegūšanu no kolonijām, bet rūpējās arī par ieceļotāju ticības kopšanu un misiju pagānu vidū. Tajā pašā 1652. gadā uz Gambijas koloniju viņš nosūtīja mācītāju Ebelīnu, pēc viņa - mācītāju Danenfeldu. Hercogs mācītājiem norādīja un piekodināja ne tikai uzticīgi un pašaizliedzīgi kalpot savā amatā kareivjiem un ieceļotājiem, bet arī iemācīties nēģeru valodu, lai tiem pasludinātu Evaņģēliju un tos vestu pie ticības. Tātad hercogs Jēkabs, ļoti iespējams, bija pirmais kristīgais valdnieks, kas ir izrādījis patiesu interesi par pagānu misiju. Šajā ziņā viņš ļoti atšķīrās no holandiešiem, kuri savās lielajās kolonijās ne tikai neko nedarīja ticības izplatīšanai, bet pat kavēja mēģinājumus izplatīt kristīgo ticību pagānu tautām.
Kad 1652. gadā sākās Anglijas un Holandes karš, tika apdraudētas arī hercoga kolonijas, bet viņam izdevās sev un saviem īpašumiem iegūt neitralitāti.
Par pirmo gubernatoru un komandantu hercogs iecēla majoru fon Foku, pēc viņa - kapteini Otto Steilu, abi bija krietni, uzticīgi vīri. Līdz ar gubernatoru iecēla tirdzniecības direktoru, kuram pakļāvās tirdzniecības nozaru komisāri, tie katru gadu nosūtīja atskaites hercogam.
Tāpat bija iekārtota Tobago salas pārvalde.
Galvenie Gambijas kolonijas ražojumi bija indigo, kafija, garšvielas un sevišķi iecienītais ziloņkauls; ievērojamu peļņu deva zelts, ko ieguva upes krastos un pērļu zveja pie ostas. Diemžēl notika arī vergu tirdzniecība, tomēr ne tik rupjā veidā kā holandiešu īpašumos.
Tie bija ievērojami gadi, kad kuģi regulāri brauca no Kurzemes uz Tobago un Gambiju, vezdami dzelzi un sāli; Ventspilī tie atgriezās ar dārgām koloniālprecēm, tās gaidīja daudzi tirgotāji no apkārtējām zemēm, jo Kurzemes tirdzniecības kuģi līdz ar pašmāju ražojumiem arī koloniju preces veda uz Ziemeļiem un Rietumiem. Visaugstāko pakāpi savā tirdzniecības politikā hercogs Jēkabs sasniedza ar 1647. gada tirdzniecības un kuģniecības līgumu, ko tas noslēdza ar Oliveru Kromvelu, lielo angļu valdnieku - tā bija liecība par lielo cieņu, ko hercogs tajos laikos baudīja.
Saprotams, ka notika arī nelabvēlīgi braucieni, zaudējumi kuģiem ejot bojā, jūras laupītāju uzbrukumi ar kuģu atņemšanu, arvien jauni naidīgas izturēšanās pierādījumi no holandiešu puses; arī savtīgi cilvēki, kuri hercogam piedāvāja savus pakalpojumus un kuriem tas uzticēja svarīgus uzdevumus sagādāja lielus zaudējumus. Tādi bija, piemēram holandietis Jakobs von Monlins un dānis Filips von Seiss, kuri nozuda ar kuģiem un visu kravu. Kolonijās netrūka arī neuzticīgu ierēdņu. Reiz Gambijas kolonijas komisārs aizbēga ar 120,000 florīniem, no tā mēs gūstam priekšstatu, cik ievērojamas summas ieguva šajā kolonijā. Hercogam Jēkabam bija pārāk niecīgs jūras spēks, lai novērstu šos nelabvēlīgos apstākļus, sevišķi naidīgo holandiešu pretestību. Tomēr par spīti visiem šiem apstākļiem, kolonijas teicami uzplauka un attīstījās un Kurzemes labklājība pieauga ar katru gadu. Hercogs Jēkabs tika augsti godāts ne tikai ārzemēs, bet arī iekšzemē.
Tad pār hercogu un Kurzemi nāca briesmīga katastrofa, kura iznīcināja visu sasniegto, izpostīja tirdzniecību un kuģošanu un tās iznīcinošais spēks sasniedza arī kolonijas. 1658. gada 30. septembrī (10. oktobrī) zviedri viltīgi uzbruka hercogam Jēkabam, sagūstīja un to atcēla no valdīšanas. Šie notikumi atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz hercoga kolonijām. Holandiešu Rietumindijas tirdzniecības sabiedrība redzēja izdevību, kā uz visiem laikiem atbrīvoties no sava stiprā sāncenša. Tiklīdz izplatījās pirmā ziņa par hercoga Jēkaba sagūstīšanu, tā to kuģi tika nosūtīti uz Gambijas krastiem, kareivjus kūdīja uz laupīšanu un ar viņu palīdzību ieņēma fortus, Steils tika iemests cietumā. Tad pierādījās, cik laba sadarbība hercogam Jēkabam un kolonijas ierēdņiem bija ar nēģeru valdnieku. Viņi rūpējās par Steilu un panāca tā atbrīvošanu, Steils atkal ieņēma cietoksni. Taču drīz pēc tam pienāca angļu kara kuģi un viņus piespieda fortu Sv. Andreja salā atkal atdot. Kurzemes karogs tika norauts un tā vietā pacēlās Anglijas karogs.
Kad Jēkabu no gūsta atbrīvoja un 1661. gadā viņš atgriezās savā hercogistē, hercogs sāka darboties, lai atgūtu nelikumīgi atņemtās kolonijas. Taču viņa kara un tirdzniecības kuģus zviedri aizveda, Kurzeme bija izpostīta, tukša, izsūkta un hercogs paspēja uzbūvēt tikai dažus kuģus. Tomēr viņš neatlaidīgi ar saviem aģentiem Londonā angļu tirdzniecības sabiedrībai, Anglijas valdībai un ķēniņam Čarlzam II atgādināja un arvien no jauna ar rakstiem un lūgumiem aicināja atdot viņam piederošo Gambijas koloniju. Tomēr viss bija veltīgi, viņš saņēma tikai skaistus vārdus, apsolījumus, bet savas kolonijas vairs neatguva.
Līdzīgs liktenis bija arī Tobago salai. Brāļi Lampsini uzkundzējās par salas valdniekiem un ar kareivju dumpja palīdzību salu pasludināja par holandiešu koloniju.
Veltīgi hercogs mēģināja pierādīt savas tiesības uz salu Rietumindijas sabiedrībai un lielvalstīm - viņš saņēma tikai tukšas runas un apsolījumus. Taču arī holandieši Tobago salā nevaldīja ilgi. Sākās liels un Holandei ļoti bīstams karš ar Ludviga XIV Franciju. 1676. gadā franču kara kuģi pienāca pie Tobago, Jēkabštates forts tika ieņemts un uzspridzināts, visi nostiprinājumi iznīcināti un izpostīti. Kurzemes ieceļotāji pirms tam jau bija lielākoties izklīduši. Ar Nimvēgenas 1679. gada miera līgumu Tobago sala nonāca Anglijas ķēniņa valdības kontrolē. Ķēniņš izteica vēlmi salu brīvprātīgi atdot Kurzemes hercogam, bet tas vilkās ļoti ilgi, līdz solījums tika izpildīts. Savā pēdēja dzīves gadā hercogs Jēkabs uz Tobago vēl nosūtīja kara kuģi "Puķupods" ar 32 lielgabaliem, bet ceļā tam uzbruka jūras laupītāji un to atņēma. Pēc tam hercogs uz Tobago nosūtīja divus jaunus kuģus pulkveža Monka vadībā ar lielāku skaitu kolonistu, tie laimīgi nonāca salā. Monks salu atrada galīgi izpostītu, trūka strādnieku un vajadzīgo darbarīku. Tādēļ nevarēja atjaunot nocietinājumus un apbūvēt salu. Tajā laikā 1682. gada jaungada naktī nomira hercogs Jēkabs un ieceļotājiem zuda katra cerība uz palīdzību, tie kopā ar pulkvedi Monku ļoti bēdīgos apstākļos atgriezās Dzimtenē.
Hercogs Fridrihs Kazimirs vēl mēģināja Tobago atgūt un uz turieni nosūtīja vienu kara kuģi landmaršala Altenboka virsvadībā. Kuģis gāja bojā pie salas krastiem un Altenboks nomira no gūtajiem ievainojumiem kājā. Vēlāk hercogs uz Tobago nosūtīja kapteini Šmitu kā gubernatoru, bet arī šis mēģinājums palika bez panākumiem. Pēc hercoga nāves Anglija pārņēma salu savā īpašumā. No tā laika melnā vēža karogs aveņsārtā laukumā pazuda no pasaules jūrām un to vairs neredzēja.
Drīz pēc tam sākās Lielais Ziemeļu karš, kurā Kurzeme smagi cieta. Tad neviens vairs nedomāja par bezcerīgajām tiesībām uz kolonijām un pēc kara beigām hercogs Ferdinands, kas dzīvoja tālu no savas zemes - Dancigā, nebija tas vīrs, kas varētu nodarboties ar atņemto koloniju atgūšanu.
Hercogs Ernsts Johans Bīrons atkal nopietni centās atgūt vecās tiesības uz kolonijām, bet tika atcelts, pirms kaut ko izdevās panākt. Pēc tam reiz ziedošie Kurzemes īpašumi Āfrikā un Amerikā bija zuduši uz visiem laikiem.
Mūsdienās no tā visa ir palikušas pāri atmiņas par sen pagājušiem laikiem, kuros Kurzeme ar sava vislielākā valdnieka spēku un gara dāvanām piedalījās Eiropas un pasaules tirdzniecībā un koloniju dibināšanā - piemiņa, kura katra kurzemnieka sirdi pilda ar lepnumu un pašapziņu.
|
