MĒS TICAM! MĒS KALPOJAM!

TRĪSVIENĪGAIS DIEVS - BĪBELE, SVĒTIE RAKSTI - SAKRAMENTI - GRĒKSŪDZE - DIEVKALPOJUMS -GARĪGĀ PADOMDOŠANA - LELB KAPELĀNU DIENESTS - DIAKONIJA - 10 BAUŠĻI - TĒVREIZE - LUTERISKĀS TICĪBAS APLIECĪBAS - BAZNĪCAS GADS - LITURĢISKĀS KRĀSAS - PĀRDOMĀM. VAI ESMU LUTERĀNIS?

 Trīsvienīgais Dievs

Mēs ticam Dievam... Bet - kuram? Pasaulē ir daudz dažādu reliģiju un tradīciju, līdz ar to arī atšķirīga izpratne par to, kas un kāds ir Dievs. Mēs neticam vienkārši kaut kādam Dievam - mēs ticam Trīsvienīgajam Dievam. Sakot vārdu Trīsvienība, priekšstats par Dievu kļūst konkrēts. Svētās Trīsvienības atzīšana un pielūgšana ir kristiešu atšķirības zīme no citām reliģijām, ticības atslēga un stūrakmens. Katrs dievkalpojums iesākas ar vārdiem "Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam", šos Trīs liekot līdzās - kā Vienu. Sacīt, ka Dievs ir Trīsvienīgs, nozīmē ticēt tam, kā Viņš pats mums ir atklājies savā Vārdā - Svētajos Rakstos. Kaut arī pats vārds "Trīsvienība" Bībelē nav atrodams, mēs ticam Trīsvienībai, jo Dievs ir Trīsvienīgs un tāds ir parādījies: viens Dievs trīs personās - Tēvs, Dēls, Svētais Gars. Vārds Trīsvienība apzīmē Dieva īstenību.

Dievs Tēvs - visa Radītājs un Valdītājs, visa sākums un pamats. Viņš mūs ir veidojis un turpina īstenot savu radīšanas ieceri cauri visai pasaules vēsturei. Viņš ir radījis visu, bet Viņu pašu neviens nav radījis. Viņš ir pirms visa un pāri visam.

Dievs Dēls - Jēzus Kristus ir mūsu Pestītājs, Glābējs, kurš nācis pasaulē, lai mirtu par mūsu grēkiem, tā atbrīvojis mūs no grēka varas un darījis mūs par Dieva bērniem. Mēs ticam, ka Jēzus Kristus nebija tikai gudrs cilvēks vai liels pravietis, bet Viņā iemiesojās Dieva būtība - Viņš bija patiesais Dieva Dēls, Dievs cilvēka miesā. Arī Viņš ir mūžīgs, caur Viņu Dievs Tēvs ir radījis visu, kas ir.

Dievs Svētais Gars - Dieva trešā Persona, kura mājo katrā kristīgā cilvēkā un nemitīgi mūs mudina tuvoties Kristum un Tēvam. Saukts arī par Dieva Garu vai Kristus Garu, Svētais Gars ir klātesošs Dieva Vārdā un Sakramentos, caur kuriem tas mūs dara svētus un sagatavo mūžībai Dieva Valstībā.

Šie Trīs ir tomēr viens Dievs. Tās nav viena Dieva "maskas" jeb tēli, kādos Dievs parādās, bet gan trīs Personas, kuras vienotas vienā būtībā, vienlīdz godājamas un pielūdzamas. Vislabāk Svēto Trīsvienību mēs varam ieraudzīt Jēzus Kristus kristīšanas brīdī Jordānas upē (Mt. 3:16-17): Jēzus izkāpis no ūdens, Svētais Gars kā balodis ir nolaidies uz Viņu, bet no debesīm atskan Tēva balss. Visas Trīsvienības Personas ir vienkopus - tās ir atšķiramas pēc attiecībām savā starpā, bet nedalāmas būtībā, vienotas gribā un uz āru vērstajos darbos. 

Bībele jeb Svētie Raksti

Bībele visā tās kopumā un atsevišķajās daļās ir uzticams un iedvesmots Trīsvienīgā Dieva vārds. Luteriskās ticības apliecības atzīst kanoniskos Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus par vienīgo ticības un mācības avotu. Baznīcā nedrīkst mācīt neko, kas ir pretrunā Svētajiem Rakstiem, tāpat arī baznīcā nedrīkst ieviest neko kā nepieciešamu ticībai un dzīvei, kas nebūtu pamatots Svēto Rakstu mācībā. 

Svētie Raksti ir vienīgā norma un mēraukla, saskaņā ar kuru jātiek izvērtētām visām mācībām un mācītājiem. Nedz tradīcija, nedz baznīcas autoritāte nav pārāka par Rakstu autoritāti, bet ir pakļautas Rakstu spriedumam. Svētie Raksti var kalpot par mācības mērauklu tāpēc, ka tie ir patiesi, skaidri un pietiekami, lai pildītu šādu uzdevumu (Ps 119:105; Mt 5:18; Jņ 10:35; 2Tim 3:15-17). Jebkuru paaugstināšanos pāri Svēto Rakstu autoritātei luteriskās ticības apliecības kategoriski nosoda.

Luteriskā mācība par galveno Rakstu skaidrošanas principu atzīst to, ka Raksti skaidro paši sevi. Tas nozīmē, ka mums nesaprotamās Rakstu vietas ir jāskaidro, pamatojoties tajās Rakstu vietās, kas skaidri un saprotami māca par to pašu mācības jautājumu.   

Evaņģēlijs ir viena no divām Bībeles galvenajām mācībām (šīs mācības ir Bauslība un Evaņģēlijs). Viss, kas Svētajos Rakstos vēsta par Dieva žēlastību un grēku piedošanu, ir Evaņģēlijs.

Evaņģēlijs tiek cilvēkiem dāvāts caur dievišķo Vārda un sakramentu kalpošanu. Luters Šmalkaldes artikulos (sk. Luteriskās ticības apliecības) par to raksta šādi: "Atgriezīsimies atkal pie Evaņģēlija. Tas dod padomu un palīdzību pret grēku ne vienā vien veidā, jo Dievs ir pārlieku bagāts savā žēlastībā. Vispirms ar runāto Dieva vārdu, ar ko visā pasaulē tiek sludināta grēku piedošana; tas ir īstais Evaņģēlija uzdevums”. 

Sakramenti

Luteriskā teoloģija uzsver, ka ir divi žēlastības līdzekļi - Dieva Vārds un Sakramenti. Par sakramentiem Luteriskajā baznīcā uzskata kristību un Svēto Vakarēdienu.

Dieva vārds - vēsts par Dievu un no Dieva - ir viens no Dieva žēlastības piedzīvošanas līdzekļiem, viens no veidiem, kā mēs iepazīstam Dievu un līdz ar to nonākam jauna veida attiecībās ar Viņu. Taču vārds uzrunā mūsu saprašanu, prātu, domas, bet cilvēks ir daudz vairāk par loģiku un saprašanu vien. Ir vajadzīgs līdzeklis, kas uzrunātu mūs vēl citā - pārracionālā, pāri loģikas un vārdu līmenim paceltā veidā.

Sakramenti ir satikšanās nevis ar Vārdu, bet ar To, kas ir iemiesojies Vārds - pats Kungs, Jēzus Kristus. Sakraments ir piedzīvojams Vārds. Tāpēc kristīgā ticība nav tikai Vārda reliģija, bet arī satikšanās reliģija. Tur cilvēks satiekas ar Dievu - ne vien Vārdā, bet dzīvē, un tā top mūžīgās dzīvības iespēja cilvēkam. Vārds ved pie Sakramenta. Mēs varam par otru cilvēku sacīt vislielākos vārdus, visprecīzākos aprakstus, taču iepazīt, iemīlēt, saprast šo cilvēku mēs varam, tikai satiekoties un daudzas reizes satiekoties, vēl vairāk - dzīvojot kopā. Vārds patiešām ir tikai iesākums, un Sakraments ir šīs dzīves īstenībā augstākais piepildījums cilvēkam ar Dievu. Jo katrs cilvēks ir kaut kas vairāk, nekā viņš zina un saprot.

Sakraments nav kāds mistisks spēks, kam piemīt pilnīgi nezināma un neizdibināma ietekme uz cilvēku, bet gan ir viens no pasludinājuma, Dieva vārda darbības, veidiem. Viens no žēlastības līdzekļiem. Šādā nozīmē Sakraments patiešām var darboties par spīti tam, ka racionāli tas cilvēkam paliek mistērija, noslēpums. Grieķu vārds mysterion, kuru latīniski tulkojam kā sacramentum, nenozīmē tikai apslēptu vai nesaprotamu norisi, bet arī atklājošu un paskaidrojošu norisi. Cilvēks var nesaprast, kas tieši notiek - kāpēc tieši caur šiem vārdiem un šo zīmi viņā ienāk Kristus - un tomēr to piedzīvot. Vienīgais nepieciešamais nosacījums ir cilvēka ticība.

Par Svēto Vakarēdienu Dr. Mārtiņš Luters „Lielajā Katehismā” saka sekojošo: „Svētais Vakarēdiens ir Kunga Kristus patiesa miesa un asinis maizē un vīnā, ko ēst un dzert mums, kristiešiem, ar Kristus vārdiem ir pavēlēts. Tā nu Svētais Vakarēdiens patiesi ir saucams par barību dvēselei, jo tas baro un stiprina jauno cilvēku. Lai gan caur Kristību piedzimstam no jauna, tomēr cilvēkam ir un paliek arī vecā daba - miesa un asinis -, kurā ir tik daudz grūtību un kārdinājumu no velna un pasaules, ka bieži nogurstam un kļūstam nespēcīgi, dažreiz arī klūpam. Tādēļ arī mums ir dotas šīs ganības un barība, lai ticība gūtu atspirdzinājumu un stiprinājumu, ka tā šādā cīņā nepagurs, bet kļūs arvien stiprāka”.

Svēto Vakarēdienu var baudīt visi kristīti un iesvētīti LELB draudzes locekļi, kuri nav izslēgti no draudzes un Baznīcas un kuri nav kādā atklātā, nenožēlotā grēkā. Arī kristīti un iesvētīti draudzes locekļi no partnerbaznīcām, ar kurām LELB ir altāra kopība, var baudīt Svēto Vakarēdienu. Pirms Svētā Vakarēdiena baudīšanas nepieciešama grēksūdze.

Grēksūdze

Kristīgai Baznīcai ir gadsimtiem ilga pieredze cilvēka dvēseles kopšanā - tas ir mantojums, kurā vērts ielūkoties. Tas piedāvā tiešu un godīgu sastapšanos ar Dieva patiesību un Viņa mīlestību. 

Pirmā ir izteikta tajos desmit likumos, kurus Viņš paredzējis cilvēku dzīvei, ko sauc par baušļiem. 

Otrā ir iemiesota Viņa Dēlā Kristū, Kurš ir nācis mūs izglābt. Ja pārlūkojam savu sirdsapziņu - proti, savas domas, vārdus un darbus šo desmit Dieva baušļu gaismā, tad nāksies atzīt, ka mēs neesam varējuši izpildīt nevienu... Mēs esam grēkojuši pret katru no tiem - vairāk vai mazāk, slēptāk vai atklātāk. Mēs katrs esam staigājošs grēku katalogs. Nav nozīmes spēlēt paslēpes ar sevi un Dievu. Mēs esam vainīgi. Mēs esam grēcinieki. Mūsu sirdsapziņai ir pietiekošs pamats bīties Dievu. Kā nekā, Dievs nemīl grēku - to Viņš ir skaidri sacījis. 

Dievs kā Tēvs Svētie Raksti mums liecina par Dievu kā gādīgu un mīlošu Tēvu, kurš ne tikai dzīvo līdzi mūsu priekiem un bēdām, bet arī vada un virza mūsu dzīvi tā, lai tā būtu godprātīga un jēgpilna, un lai tās galā mēs iegūtu arī mūžīgo dzīvību. Viņš kā jebkurš tēvs vēlas redzēt savus bērnus staigājam krietnus ceļus. Dievs mums devis ne tikai sirdsapziņu, kas kā Viņa balss mūsos gana reālistiski uzrāda mūsu dvēseles stāvokli, bet ir arī solījis sniegt tai mieru grēku piedošanā. 

Dievs nealkst mūs sodīt. Gluži pretēji, Dievs priecājas par katru, kurš atradis ceļu pie Viņa. (Ec 33:11) 

Dvēseles dziedināšana. Dievs uzlūko mūsu sirdi, kas izsūdz, nožēlo un negrib vairs dzīvot pārkāpumos un grēkos. Dievs mūsu nodarīto tad vairs neuzskata par grēku, vēl vairāk - Viņš mūs iekšēji attīra un dziedina no grēka izraisītajām bēdām un sāpēm. Viņš pārrauj grēka saites, atbrīvojot mūs no tā varas. Dievs saka: „Tev ir piedots!” Un Kristus nopelna dēļ Dieva Vārds dara to, ko tas saka. Tas ir mierinājums, iepriecinājums un liels atvieglojums. Tā ir prieka vēsts mūsu dvēselei. Kā Luters saka: „Kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime”. Grēksūdze (bikts) faktiski ir garīgā ārstniecība, sava veida dvēseles „medicīna,” jo te vistiešāk cilvēks gan saduras ar savu grēku un tā sekām, gan sastop Dievu, kurš grib un var palīdzēt. Te nav nekādu pastarpinājumu, un nekas nenovērš uzmanību no svarīgākā manā dzīvē - sirdsmiera atgūšanas. 

Grēksūdzes veidi un norise Grēksūdze var būt vairāku veidu - sirds bikts, kad mēs katrs atsevišķi Dievam lūdzam piedošanu par saviem grēkiem savā sirdī. Ir arī vispārējā bikts katra dievkalpojuma sākumā, kur visa draudze kopīgi lūdz grēksūdzes lūgšanu un saņem mācītāja pasludināto Dieva piedošanu. Īpašos gadījumos, kad jānovērš publiski nodarījumi draudzes vidū, var lietot arī indivīda grēksūdzi draudzes priekšā. 

Kristieši lūdz piedošanu un sūdz grēkus arī viens otram. Ja kādu iemeslu dēļ cilvēks iepriekš minētājos grēksūdzes veidos nevar rast mierinājumu, ir vēl arī privātās bikts iespēja, kad grēki tiek izsūdzēti Dievam mācītāja, bikstēva klātbūtnē. Viņš palīdz sagatavoties grēksūdzei, palīdzot saprast, kā atšķirams grēks (kas jāizsūdz) no dzīves sarežģījumiem (kas nav jāsūdz), un izstāsta šīs grēksūdzes praktisko norisi. Viņš iedrošina biktsbērnu, apliecinot, ka viņu attiecības no tā necietīs; gluži otrādi, katra pieņemta grēksūdze tikai palielina biktstēva cieņu pret savu biktsbērnu. 

Privātā grēksūdze Šis grēksūdzes veids pamatoti tiek atzīts par dvēselei visrosinošāko un produktīvāko, jo tā skar cilvēka garīgo dzīvi visplašāk un visdziļāk. Tā nav Dieva labestības un labvēlības ļaunprātīga izmantošana, spekulēšana ar Viņa žēlastību. Patiesa grēksūdze izslēdz kā pašpiekrāpšanos, tā arī Dieva mānīšanu - tā nav paslēpju spēlēšana sirdsapziņas un Dieva priekšā, te mēs beidzot varam būt godīgi līdz galam. Dievs ir dvēseles ārsts, kuram mūsu pašu garīgās labklājības labad ir tiesības redzēt un zināt visu, lai varētu vērst aplamo mūsos par labu un dziedināt. Grēksūdze nav arī sevis atvainošana, pašattaisnošanās, izlocīšanās, vainu noveļot uz citiem, uz apstākļiem vai pat uz Dievu. Grēksūdze nozīmē godīgi un tieši atzīt: „Es esmu vainīgs pie tā un tā”; konkrētie grēki ir saucami vārdā. Grēks vēlas palikt anonīms, lai tā varētu saglabāt savu varu pār mums. Grēksūdzē, nosaukts vārdā, tas zaudē savu ietekmi uz cilvēku. Dievišķās gaismas klātbūtnē nav vietas grēka tumsai. Piedots! Grēksūdze nav sevis tīša šaustīšana, tīksmināšanās par savām ciešanām, lielīšanās ar saviem grēkiem, dvēseles netīrumiem vai arī iestigšana sevis žēlošanā. Tā ir garīgi-lietišķs skats uz sevi: „Jā, es esmu grēcinieks, bet Kristus dēļ man tiek piedots.” Aiz pārprastas dievbijības vai pārliecīgas paškritikas nav jāizdomā neesoši grēki, bet esošie nav jāslēpj aiz kautrības maskas. Nav nepieciešams arī uzskaitīt visus vissīkākos pārkāpumus, lai nekristu pašvajāšanas mānijā, svarīgi ir uzskaitīt tikai tos, kas nospiež sirdi. Nav svarīgi par katru cenu izspiest no sevis nožēlas asaras, vai kādas īpašas emocijas, jo piedošana nav atkarīga no mums, bet no Dieva (Jes 53, 5). Dieva labestības un mīlestības priekšā izzūd arī mūsu bezcerība. Meklējot savu grēku piedošanu, mēs to saņemam, lai arī cik liels nebūtu mūsu grēks (Jes 1, 18).

Grēksūdze ir iekšēja atsacīšanās no tā nelāgā vai pat ļaunā, kas noticis domās, vārdos, darbos vai nolaidības dēļ, un negribēšana, ka ar to jelkad būtu vēl kas kopīgs. Dieva sacītais: „Piedots!” ir beidzamais un izšķirošais vārds, nekādām vēlākām nejaušām emocijām vai šaubām nav vairs varas pār mani. Dievs var pat izdzēst manu emocionālo atmiņu tā, ka manu jūtu pasaule pie tā vairs nav pieķērusies. 

Biktspadoms un konfidencialitāte Vajadzības gadījumā biktstēvs var sniegt kādu biktspadomu, kā pēc piedošanas saņemšanas dzīvot tālāk, lai neiekristu vecajos grēkos, kas uz kādu laiku var palikt personiskā „riska zona”, un kā pēc iespējas labot nodarīto. Tas nepieciešams tālab, ka grēksūdze ir attiecību sakārtošana ar Dievu; tās jāsaved kārtībā arī ar to, kuram esam nodarījuši pāri. Uz grēku sūdzētāja vārdos skaidri izteiktās un paustās nožēlas, apliecinātās ticības un apņemšanās atgriezties pamata biktstēvs pasludina viņam Dieva vārdā grēku piedošanu. Biktstēvs lūdz par viņu, svētī, pateicas par uzticību un apliecina, ka runātais paliek starp viņiem trim - debesu Tēvu, kurš ir uzklausījis un mīlestībā piedevis, biktstēvu, kurš ir iedrošinājis un vadījis cauri biktij, palīdzējis ar padomu un pasludinājis piedošanu, un no dvēseles smaguma atbrīvoto grēku sūdzētāju. 

Brīvs un laimīgs Ne velti Sv. Augustīns reiz sacīja, ka cilvēka dvēsele tik ilgi nav mierīga, kamēr tā neatrod mieru Dievā. To varētu papildināt, sakot, ka runa ir par cilvēku, kam viņa grēki ir tikuši piedoti, un tāpēc viņš var būt brīvs un laimīgs.  

Dievkalpojums

Dieva pielūgsmē un dievkalpojumos LELB draudzēs ir vieta dažādām izpausmēm no Kristīgās Baznīcas bagātā mantojuma, sākot no augstbaznīcas liturģijas līdz mūsdienīgām pielūgsmes formām. Ar īpašu mīlestību mēs glabājam tradīciju, kas veidojusies tieši Baltijas reģiona luterismā.

Vārds dievkalpojums nāk no grieķu vārda "liturģija". Vēl joprojām kristīgajā pasaulē, runājot par dievkalpojumu, šis vārds ļoti plaši tiek lietots dažādās valodās. Senajās Atēnās ar vārdu liturģija apzīmēja kāda cilvēka publisku kalpošanu. Piemēram, bagāto Atēnu iedzīvotāju pienākums bija salabot par savu naudu pilsētas ceļus. Šādu publisku kalpošanu sabiedrībai tad arī apzīmēja ar vārdu liturģija. Vēlāk šo pašu izpratni un nosaukumu pārņēma kristieši, kad sanāca savās sapulcēs, kurās kopīgi lūdza Dievu, dziedāja, lasīja Svētos Rakstus, svinēja Svēto Vakarēdienu. Tātad kristīgs dievkalpojums ir saistīts ar publisku kalpošanu. Tomēr dievkalpojums nav kristīgās draudzes kalpošana Dievam - liturģijas jeb dievkalpojuma jēga un būtība ir pavisam pretēja. Vārds dievkalpojums mums lieliski to pasaka priekšā: Dievs – kalpo – jums. Dievkalpojumā Dievs publiski kalpo tieši mums, tas ir tiem, kuri sanākuši kopā uz dievkalpojumu. Tieši tāds ir Dievs, kurš atklājies pasaulei Jēzū Kristū – liels Dievs, varens Dievs, Dievs debess un zemes Radītājs, visa Valdītājs, tāds, kuram neko no mums nevajag. Gluži pretēji – tie esam mēs, kas apzinās robežas savā dzīvē un šajā pasaulē, un tāpēc mums ir svarīgi sastapt Dievu. Dievkalpojums ir sastapšanās starp Dievu un cilvēku. Sastapšanās, kurā galvenais Devējs, pat kalpotājs ir Dievs, bet saņēmēji esam mēs. 

Ko Viņš dod? To, ko neviens cits nespēj iedot – dzīvību, mūžīgo dzīvību, dzīvi kopā ar Sevi – tieši to nozīmē Viņa mīlestība uz mums. Dievkalpojumā mēs saņemam grēku piedošanu, tas ir, Dievs noārda visus šķēršļus mūsu starpā. To autori esam mēs - ar savām ļaunajām domām, vārdiem un darbiem. Piedošana nozīmē – mēs esam kopā. Mēs un Dievs, kurš nāk atjaunot ceļu starp mums, gluži kā tie bagātnieki senajās Atēnās. Tāda ir dievkalpojuma jēga un būtība. Citiem vārdiem, Dievs dievkalpojumā nāk pie mums un dāvina mums Sevi – runātajā Vārdā, grēku piedošanas pasludinājumā, Kristībā, Svētajā Vakarēdienā – tie visi ir veidi, kādos Dievs mūsu vidū publiski kalpo. 

Dievkalpojums, protams, kā jebkura draugu sastapšanās neiztiek arī bez mūsu pateicības un prieka par saņemtajām nepelnītajām dāvanām. Tas parasti izpaužas draudzes lūgšanās un dziesmās. Dievkalpojuma norisi iedalām vairākās daļās:

•   ievads; 

•  grēksūdzes daļa, kurā draudze izsūdz savus grēkus un Dievs kalpo ar piedošanu; 

•  Vārda daļa, kurā tiek lasīti Svētie Raksti un mācītājs tos izskaidro, lai stiprinātu draudzi ticībā; 

•  Svētā Vakarēdiena svinēšana, kurā Dievs maizē un vīnā fiziski savienojas ar tiem, kas to saņem; 

•   noslēgums. 

Draudzes dievkalpojuma pamatā visas šīs daļas dažādās proporcijās ir bijušas kopš senbaznīcas laikiem. Arī LELB dievkalpojumos jūs atradīsiet visas šīs daļas. Tomēr ne daļas vai to proporcijas ir tās, kas padara dievkalpojumu par īpašu notikumu, bet gan tas, ka Debesu Tēvs caur savu Dēlu Jēzu Kristu nāk pie saviem bērniem – tiem, kuri tic, ka arī par viņu grēkiem Jēzus ir cietis krustā un trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem.  

Garīgā padomdošana

Garīgā padomdošana ir būtisks Baznīcas darbības un mācītāju kalpošanas aspekts. Tā ir palīdzība cilvēkam viņa garīgās dzīves izaicinājumos. Lūgt mācītājam padomu drīkst ikviens cilvēks – gan draudžu locekļi, gan ļaudis, kuri baznīcu ikdienā neapmeklē. Attiecībā uz garīgo padomdošanu mācītājs nešķiro ticīgos un neticīgos – svarīga ir cilvēka vēlēšanās runāt ar garīdznieku un gūt atbildes, sakņotas kristīgo vērtību tradīcijās. Ja cilvēks ir piederīgs draudzei, viņš regulāri apmeklē baznīcu, izprot mācītāja teikto un sludināto kristīgo vēsti pielieto savā ikdienas dzīvē. Tomēr draudzes mācītāja uzdevums ir palīdzēt cilvēkam dzīves mezglu punktos, brīžos, kad cilvēks viens pats neredz savas garīgās dzīves tālāku attīstību. Nonākot kādā garīgas problemātikas sastrēgumpunktā, ikviens draudzes loceklis var doties pie garīdznieka, lai grūtībām lūkotu tikt pāri kopīgiem spēkiem.

Garīgo padomdošanu reizēm mēdz salīdzināt ar sava veida psihoterapiju, un nereti psihoterapijas veidu klasifikatoros (īpaši Rietumos) tā tiek iekļauta kā patstāvīga psihoterapijas nozare. Taču garīgā padomdošana noteikti nav psihoterapija tās tradicionālajā izpratnē, jo psihoterapijai ir visai atšķirīgs darbības lauks un līdz ar to arī uzstādītie mērķi. Raugoties no tradicionālā uzstādījuma par cilvēka trim būtības aspektiem, proti, garu, dvēseli un miesu, var teikt, ka psihoterapijas darbības joma pamatā ir dažāda dziļuma dvēseliski, emocionālas dabas jautājumi, turpretim garīgajā padomdošanā runa primāri ir par garīgo dzīvi. Psihoterapija palīdz cilvēkam atbildēt uz tādiem jautājumiem kā, piemēram, kāpēc es jūtos tā, kā es jūtos? Ko man darīt, lai mana dzīve mainītos u.tml.? Savukārt garīgajā padomdošanā aktuālie jautājumi ir krietni savādāki. Piemēram, ko Dievs grib lai es daru? Un kā es, sekojot Dieva gribai, varu to izdarīt? Par savas dzīves uzdevumu atzīstot Dieva gribas piepildīšanu, cilvēks nav brīvs savā izvēlē un tai sekojošā darbībā. Tālab garīgā padomdošana runā par cilvēku kā par garīgu būtni, kuras galvenais uzdevums ir veidot pilnvērtīgas attiecības ar Dievu.

Kā es varu saņemt garīgo padomdošanu?  

1) Apmeklējot svētdienas dievkalpojumu un uzrunājot mācītāju. 

2) Piezvanot draudzes mācītājam un norunājot konkrētu tikšanās laiku.

3) Dodoties uz baznīcas kanceleju mācītāja norādītajos pieņemšanas laikos.

4) Veicot saraksti ar mācītāju elektroniskā formā, ar e–pasta vai sociālo mediju (Draugiem.lv, Facebook) starpniecību.

Kā atrast mācītāju, ja regulāri neapmeklēju baznīcu un neesmu nevienas konkrētas draudzes loceklis? Doties uz dzīvesvietai tuvāko baznīcu, noskaidrojot kancelejā, kādi ir šīs baznīcas draudzes mācītāja apmeklētāju pieņemšanas laiki. Ja kādu apsvērumu dēļ garīgo padomdošanu nevēlaties saņemt no mācītāja savas dzīvesvietas tuvumā, varat atrast mācītāju, kurš kalpo citviet Latvijā. LELB mācītāju sarakstu skatīt LELB mājaslapā www.lelb.lv Informācija par draudžu darbību, mācītājiem un to pieņemšanas laikiem atrodama arī daudzu draudžu mājaslapās.  LELB draudžu sarakstu skatīt LELB mājaslapā www.lelb.lv

LELB Kapelānu dienests

Kapelānu dienests ir baznīcas kalpošanas veids garīgās aprūpes jomā ārpus draudzes. Kapelāni ir LELB garīgie darbinieki, kas kā speciālisti strādā ārstniecības un sociālās aprūpes iestādēs, ieslodzījumu vietās, armijas daļās un starptautiskajā lidostā „Rīga”. Kapelānu palīdzību var saņemt ikviens, neatkarīgi no piederības vai nepiederības kādai Baznīcai vai reliģijai, tautībai, dzimumam, sociālajam stāvoklim utt. Kapelāni darbojas saskaņā ar LR likumiem, LELB kapelānu nolikumu, darba līgumu, amata aprakstiem u.c. saistošiem dokumentiem. Kalpošanas pamatā ir skatījums uz cilvēku kā Dieva radības augstāko vērtību un Kristus beznosacījuma mīlestību, atbrīvojot cilvēci no visa, kas traucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un saņemt mūžīgo dzīvību. Kapelānu darbs ir cēla kalpošana cilvēkam viņa veselumā, t.i. miesai, dvēselei un garam. Kapelānu kalpošana sasaucas ar Bībelē teiktajiem Kristus vārdiem Mateja ev. 24. nodaļā: „Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši."

LELB kapelānu dienesta koordinatore: Dana Kalniņa-Zaķe, tālr.  29714515 ; e-pasts: dana.kalnina@gmail.com

LELB Kapelānu saraksts atrodams mājaslapā www.lelb.lv 

Diakonija

Mūsdienās diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa. Tas ir no Dieva saņemts aicinājums kalpot - kalpot ne vien savas draudzes locekļiem, bet arī visiem citiem līdzcilvēkiem. Kristus ir sacījis: "…ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākiem brāļiem, to jūs esat man darījuši" (Mt.25:40).

Diakonija ir Baznīcas rūpes par cilvēku visā tā veselumā: par garu, dvēseli un miesu.

Diakonija ir Baznīcas esamības aspekts un tās darba neatņemama sastāvdaļa. Savstarpēja kalpošana draudzē dara iespējamu Baznīcas kalpošanu sabiedrībā.

Diakonija aicina katru brīvprātīgā kalpošanā, izmantojot tieši tās dāvanas un spējas, kas mums katram dotas - zināšanas, talantus, praktiskas prasmes, laiku, naudu… "Mēs esam dienišķā maize viens otram" (Mārtiņš Luters).

Diakonija ir Baznīcas rūpes un ieinteresētība cilvēku likteņos, kā arī kopības veidošana un attīstīšana draudzē un sabiedrībā. Draudzes ir aicinātas dzīvot saskaņā ar mīlestības bausli, tādēļ ir būtiski saredzēt, ka likstas, grūtības, kas skārušas daļu no mums, attiecas uz visiem mums. Tāpēc diakoniskā aprūpe ir ticības izpausme mūsu ikdienas dzīvē.

‍Kalpošana ir divpusēja - mums visiem ir gan ko dot, gan nepieciešamība saņemt no citiem un no Dieva. Mums katram ir tik daudz vajadzību:

• Citam šobrīd būtiskākās ir materiālās, citam - dvēseles, attiecību un kopības, citam - garīgās vajadzības.

• Mums katram vajadzīga mīlestība, cilvēki, kas mūs pieņem un kurus pieņemam mēs.

• Un mēs katrs gribam dzīvot jēgpilnu dzīvi, piepildot to, kā dēļ šajā pasaulē esam sūtīti.

‍Tādēļ arī tu esi aicināts dot, un tev ir ko dot. Tu vari lūgt pēc Dieva klātbūtnes cilvēku dzīvē, notikumos šeit un pasaulē. Tu vari dalīties ar savu laiku, prasmēm un zināšanām, ar savu klātbūtni un ieinteresētību, liecinot par Kristus mīlestību apkārtējiem ļaudīm viņu ikdienas vajadzībās. Tu vari ziedot pārtiku, dažādas nepieciešamas un noderīgas lietas (apģērbu, mājsaimniecības priekšmetus, kancelejas preces, rotaļlietas, grāmatas utml.), naudas līdzekļus, ziedojot konkrētiem diakonijas projektiem.

‍Vairāk par LELB Diakonijas nozari >

‍Vairāk par LELB Diakonijas centru >

10 baušļi 

Bauslība ir viena no divām Bībeles galvenajām mācībām (šīs mācības ir Bauslība un Evaņģēlijs). Viss, kas Bībelē rakstīts par Dieva pavēlēm cilvēkam, atmaksu, sodu vai atalgojumu, pieder pie Bauslības mācības. Bauslības pavēles jeb baušļi prasa no cilvēka darbus un pilnīgu sirds paklausību. Grēka dēļ neviens cilvēks nespēj pilnībā izpildīt bauslības prasības, tādēļ Bauslība apsūdz cilvēku un ved to nāvē. Bauslība nedod cilvēkam pestīšanu, bet tai ir trīs citi uzdevumi, ko tā veic, jeb trīs lietojumi:

1. Bauslība ir ierakstīta visu cilvēku sirdīs (Rm 1:18–32; 2:14, 15), ar tiesas jeb zobena varu tā iespēju robežās realizē ārēju kārtību un ļaunuma ierobežošanu pasaulē (Rm 13:1–7). 

2. Caur bauslības pasludinājumu cilvēki nāk pie grēkatziņas un tā tiek vadīti pie Kristus, lai Viņā iemantotu pestīšanu (Rm 3:20; Gal. 3:24). 

3. Kad ticībā grēku piedošanai Kristū ir iemantota pestīšana un cilvēks ir kļuvis spējīgs nest ticības augļus Dievam, Bauslība māca svētu un Dievam tīkamu dzīvi mīlestībā (Rm 12. un 13. nod.).

 Pirmais bauslis

Es esmu Dievs, tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

Otrais bauslis

Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.

Trešais bauslis

Tev būs svēto dienu svētīt.

Ceturtais bauslis

Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē.

Piektais bauslis

Tev nebūs nokaut.

Sestais bauslis

Tev nebūs laulību pārkāpt.

Septītais bauslis

Tev nebūs zagt.

Astotais bauslis

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Devītais bauslis

Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu.

Desmitais bauslis

Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.

Tēvreize

Mūsu Tēvs debesīs,

Svētīts lai top Tavs vārds,

Lai nāk Tava valstība,

Tavs prāts lai notiek

Kā debesīs, tā arī virs zemes.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien

Un piedod mums mūsu parādus,

Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Un neieved mūs kārdināšanā,

Bet atpestī mūs no ļauna,

Jo Tev pieder valstība, spēks un gods,

Mūžīgi mūžos,

Āmen. 

Luteriskās ticības apliecības

Luteriskās ticības apliecības ir Svētajos Rakstos pamatoti luteriskās Baznīcas mācības normatīvi dokumenti. Šīs ticības apliecības ir normatīvas tāpēc, ka luterāņi uzskata tās par patiesu Svēto Rakstu mācības skaidrojumu un kopsavilkumu. 

Vienprātības grāmatā, kas ir luterisko ticības apliecību apkopojums, ietvertas 10 ticības apliecības:

1. Apustuļu ticības apliecība sākotnēji radusies kā senbaznīcas Kristību apliecība Romā. Tā bija sastopama jau II gadsimta pirmajā pusē. Tajā laikā visā Baznīcā jau bija līdzīgas liecības gan Austrumu grieķu, gan latīniskajā Rietumu daļā. Apustuļu ticības apliecība ieguva mūsdienās lietoto veidu jau viduslaikos, kad šī ticības apliecība aizstāja visas citas Rietumu daļas ticības apliecības un ieguva vispārēju, t.i., ekumenisku raksturu. Evaņģēliski luteriskā baznīca apzināti paturēja šo tradīciju.

Apustuļu ticības apliecība

Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju;
un uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no Jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem, uzkāpis debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes viņš atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto sadraudzi, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Āmen!  

2. Nīkajas ticības apliecība tika pieņemta 381. gadā II ekumeniskajā - Konstantinopoles - koncilā, kas svinīgi apstiprināja I ekumēniskā - Nīkajas - koncila 325. gadā formulēto ticības apliecību un pievienoja tai trešo artikulu par Svēto Garu un Viņa darbu. Šī ekumeniskā ticības apliecība ir aktuāla arī šodien un ir visvairāk lietota Baznīcas vēsturē - gan Austrumu pareizticīgajā, gan Romas katoļu un daudzās protestantu baznīcās.

Nīkajas ticības apliecība

Mēs ticam uz vienu Dievu, Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes, visa redzamā un neredzamā Radītāju.

Un uz vienu Kungu Jēzu Kristu, Dieva vienīgo Dēlu, pirms mūžīgiem laikiem no Tēva dzemdinātu, Dievu no Dieva, gaismu no gaismas, patiesu Dievu no patiesa Dieva, dzemdinātu, nevis radītu, vienādu ar Tēvu būtībā; caur kuru viss ir radīts, kurš priekš mums, cilvēkiem, un mūsu pestīšanas labad nāca no Debesīm, iemiesojās no Svētā Gara un Jaunavas Marijas un tapa cilvēks; par mums  sists krustā Poncija Pilāta laikā, cietis un guldīts kapā, trešajā dienā augšāmcēlās saskaņā ar Rakstiem, uzkāpa Debesīs un sēž pie Tēva labās rokas, un godībā atkal nāks tiesāt dzīvos un mirušos; Viņa valstībai nebūs gala. 

Un uz  Svēto Garu, Kungu un Dzīvudarītāju, kas no Tēva un Dēla iziet, kas ar Tēvu un Dēlu līdzi pielūdzams un godājams, kas runājis caur praviešiem. Un uz vienu svētu katolisku un apustulisku Baznīcu. Mēs atzīstam vienu kristību uz grēku piedošanu un gaidām uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi mūžībā, kas nāk. 

Āmen.

3. Atanāsija ticības apliecība katehētiski skaidro Nīkajas ticības apliecību, īpaši izceļot kristoloģiju, un tiek saukta Atanāsija - ievērojama Aleksandrijas bīskapa un baznīctēva - vārdā, kurš visu savu dzīvi veltīja tam, lai Nīkajas ticības apliecība tiktu atzīta un pieņemta kristīgajā pasaulē. Pašam Atanāsijam nav tiešas saistības ar viņa vārdā nosaukto ticības apliecību. Rietumu kristietībā, iespējams, Gallijā vai Spānijā tā kļūst pazīstama tikai V gadsimtā. Viduslaikos rietumu kristietībā šī ticības apliecība gūst lielu ievērību un tiek pieskaitīta ekumeniskajām ticības apliecībām. Augsburgas ticības apliecības 1. un 3. artikulā, kā arī Šmalkaldes artikulu I daļā luteriskā baznīca seko šīs ticības apliecības paraugam.

Atanāsija ticības apliecība

"Katram, kurš vēlas tapt svētlaimīgs, vispirms ir jābūt pareizai, kristīgai ticībai. Tas, kurš to neuzskata par vajadzīgu, bez šaubām, nolemj sevi mūžīgai pazudināšanai.  
Pareiza kopīga kristīgā ticība ir šī:    
Mēs godājam vienu vienīgo Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienā vienīgā dievībā, nesajaucot personas un neizmainot dievišķā pamata būtību.    Jo viena ir Tēva, otra - Dēla un trešā - Svētā Gara persona, bet Tēva, Dēla un Svētā Gara dievišķā Būtne ir viena vienīga: līdzvērtīga godā un mūžīgā majestātē. Tāds, kāds ir Tēvs, ir Dēls un arī Svētais Gars.     Neradīts ir Tēvs, neradīts ir Dēls un neradīts ir Svētais Gars. Bezgalīgs ir Tēvs, bezgalīgs ir Dēls un bezgalīgs ir Svētais Gars. Mūžīgs ir Tēvs, mūžīgs ir Dēls un mūžīgs ir Svētais Gars. Tomēr nav trīs mūžīgu, bet tikai Viens mūžīgs. Tāpat nav trīs neradītu un trīs bezgalīgu, bet tikai Viens neradīts un Viens bezgalīgs. Tā arī visvarens ir Tēvs, visvarens ir Dēls un visvarens ir Svētais Gars. Tomēr nav trīs visvarenu, bet tikai Viens visvarenais. Tā Tēvs ir Dievs, Dēls ir Dievs, Svētais Gars ir Dievs. Tomēr nav trīs Dievu, bet Viens vienīgs Dievs. Tā Tēvs ir Kungs, Dēls ir Kungs un Svētais Gars ir Kungs. Tomēr nav trīs Kungu, bet Viens vienīgs Kungs.
Tāpat kā kristīgā patiesība pieprasa mums atzīt katru personu atsevišķi par Dievu un Kungu, tā arī kopīgā kristīgā ticība aizliedz mums runāt par trim Dieviem vai Kungiem. Tēvu nav neviens darinājis, nedz radījis, nedz dzemdējis. Vienīgi Dēls ir no Tēva, ne darināts, ne radīts, bet piedzimis. Svētais Gars ir no Tēva un no Dēla, ne darināts, ne radīts, ne piedzimis, bet no tiem izejošs. Tātad ir viens vienīgs Tēvs, nevis trīs Tēvu, viens vienīgs Dēls, ne trīs Dēlu, viens vienīgs Svētais Gars, ne trīs Svēto Garu. Un šajā Trīsvienībā neviens nav ne pirmais, ne pēdējais, neviens nav par otru ne lielāks, ne mazāks. Visas trīs Personas savā starpā ir tikpat mūžīgas un tikpat vienlīdzīgas.    Katrā gadījumā, kā jau iepriekš sacīts, mums ir jākalpo Trīsvienībai vienībā un vienībai Trīsvienībā. Tam, kurš vēlas kļūt svētlaimīgs, ir jādomā par Trīsvienību tieši tā. Bet, lai iegūtu mūžīgo svētlaimību, noteikti ir nepieciešama arī stingra ticība mūsu Kunga Jēzus Kristus iemiesošanai.
Pareiza ticība ir tā, ka mēs ticam un apliecinām, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, ir reizē Dievs un arī cilvēks. Viņš ir Dievs, piedzimis no Tēva pirms laiku iesākuma, un noteiktā laikā tapis par cilvēku no mātes miesām. Pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, kuram ir saprātīga dvēsele un cilvēciska miesa, no dievišķības puses līdzīgs Tēvam, bet no cilvēciskās puses - zemāks par Tēvu. Kaut arī Viņš ir kā Dievs, tā cilvēks, tomēr nekādā gadījumā nav divu Kristu, bet tikai viens vienīgs. Viņš nav viens vienīgs tādēļ, ka dievišķība būtu pārvērtusies par cilvēciskumu, bet gan tādēļ, ka Dievs ir pieņēmis cilvēka izskatu. Viņš caurcaurēm ir viens vienīgs; nevis tādēļ, ka abas būtības būtu sajauktas viena ar otru, bet gan tādēļ, ka tās veido vienu veselumu, vienu personu. Jo tāpat kā saprātīga dvēsele un miesa veido veselu cilvēku, tāpat arī Dievs un cilvēks ir viens vienīgs Kristus, kurš cieta mūsu grēku dēļ, nokāpa ellē, uzcēlās no mirušajiem, uzkāpa debesīs, sēž pie Tēva labās rokas un no turienes atnāks tiesāt dzīvos un mirušos. Viņa atnākšanas dienā visiem cilvēkiem būs miesīgi jāuzceļas no mirušajiem un jāatbild par saviem darbiem. Tie, kas darījuši labu, iemantos mūžīgo dzīvību, bet tie, kas darījuši ļaunu, - mūžīgo pazudināšanu. Tā ir pareiza, vispārēja kristīga ticība. Kas nopietni un neliekuļodams tai netic, nevar tikt glābts."

4. Augsburgas ticības apliecība latīņu valodā tika iesniegta ķeizaram Kārlim V 1530. gada 25. jūnijā Augsburgas reihstāga laikā. Tajā pašā dienā ticības apliecības teksts vācu valodā tika nolasīts ķeizara un visu viņa impērijas augstmaņu priekšā. Tam vajadzēja pierādīt, ka evaņģēliskie jeb protestanti, kā šie cilvēki tika saukti, kopš 1529. gadā viņi protestējot atstāja Špeires reihstāgu, ir uzticīgi senbaznīcas mācībai un ka pretējā puse tos nepatiesi apvaino, saucot par jaunas kustības sācējiem. Šī ir pirmā pabeigtā baznīcas ticības apliecība, kas aptvēra visu baznīcas mācības galveno jautājumu kopumu, jo senbaznīcas ekumeniskie simboli skāra tikai Trīsvienības un kristoloģijas jautājumus. Tādējādi pirmajos artikulos ir redzama apzināta Augsburgas ticības apliecības atsaukšanās uz seno koncilu lēmumiem un šo koncilu noraidīto ķecerību nosodīšana.

5. Augsburgas ticības apliecības apoloģija tika iesniegta Augsburgas reihstāgam tad, kad Ķeizars Kārlis V un Svētās Romas impērijas dižciltīgie pāvesta piekritēji noraidīja Augsburgas ticības apliecību un centās to atspēkot dokumentā, kuru sauca Confutatio. Augsburgas ticības apliecības pamatautors Melanhtons Augsburgas ticības apliecības apoloģiju uzrakstīja kā dokumentu Augsburgas ticības apliecības aizstāvībai. Tā tika sarakstīta latīniski un atklāja dziļu doktrināru kontroversi ar Romas katoļu baznīcas sholastisko teoloģiju.

6. Šmalkaldes artikulus sarakstījis Mārtiņš Luters. Saksijas kūrfirsts Johans Frederiks lika Mārtiņam Luteram sastādīt un apkopot mācības tēzes, kas būtu luterāņu oficiāls dokuments pāvesta Pāvila III iecerētajā vispārējā koncilā Mantujā 1537. gada 25. maijā. 1537. gada februārī luteriskie valdnieki sapulcējās Šmalkaldē, taču Mārtiņa Lutera smagās slimības dēļ viņi artikulus oficiāli nepieņēma, tomēr šajā pilsētā sapulcinātie luterāņu teologi parakstīja šo dokumentu. Tikai kopš "Vienprātības grāmatas" publicēšanas 1580. gadā "Šmalkaldes artikuli" tiek pieskaitīti luteriskajām ticības apliecībām.

7. Traktāts par pāvesta varu un primātu un par bīskapu varu un tiesībām. Filips Melanhtons to sarakstīja savas uzturēšanās laikā Šmalkaldē 1537. gadā. Šis nelielais traktāts bija nepieciešama tādēļ, ka ne Augsburgas ticības apliecība, ne tās apoloģija, kurām pēc firstu un augstmaņu gribas vajadzēja pārstāvēt reformācijas viedokli Mantujas koncilā, neko nesacīja par pāvesta un garīdzniecības statusu Baznīcā. 1580. gadā traktāts tikai iekļauts luterisko ticības apliecību kopumā Šmalkaldes artikulu sastāvā.

8. un 9. Mārtiņa Lutera Mazais un Lielais katehisms. Abus katehismus Luters ir rakstījis vienlaikus. Uz šo darbu viņu mudināja citi luterāņu teologi. "Lielais katehisms" veidots, apkopojot Lutera sprediķus par katehisma tekstiem, kurus viņš teica 1528. gadā no maija līdz novembrim Vitenbergas baznīcā. "Mazais katehisms" parādījās 1529. gada sākumā, vispirms plakātu veidā. Tā paša gada maijā tas tika publicēts ilustrēta izdevuma formā. "Lielais katehisms", kas bija paredzēts kā palīglīdzeklis katehisma skolotājiem, tika publicēts mēnesi iepriekš.

10. Konkordijas jeb vienprātības formula tika sarakstīta to doktrināro nesaskaņu dēļ, kuras luterāņu vidū izcēlās pēc Mārtiņa Lutera nāves 1546. gadā. Nesaskaņas vēl vairāk pastiprināja luterisko firstu izveidotās Šmalkaldes militārās savienības sakāve 1547. gadā. Šīs militārās sakāves rezultātā luteriskajām zemēm tika uzspiestas pagaidu vienošanās jeb tā sauktie interimi (Augsburgas - 1548. gada maijā un Leipcigas - 1548. gada decembrī), kas lika luteriskajām baznīcām piekāpties Romai būtiskos ticības jautājumos. 1580. gada 25. maijā "Konkordijas formula" kopā ar citām luteriskās ticības apliecībām tika oficiāli pieņemta un publicēta "Vienprātības grāmatas" sastāvā. 

Baznīcas gads

Baznīcas liturģiskais gads veidots, lai palīdzētu cilvēkam raudzīties uz Dieva apvāršņiem, tā visu gadu turot garīgo pasauli savu acu priekšā. Baznīcas gads nesakrīt ar astronomisko gadu, tas nesākas 1. janvārī, bet gan 4. svētdienā pirms Ziemassvētkiem, ar pirmo Adventa svētdienu. Baznīcas gada attiecības ar astronomisko gadu ir tādas pašas kā mūsu dvēseles attiecības ar mūsu fizisko ķermeni. Baznīcas gads savā ziņā ir laicīgā gada dvēsele. Baznīcas gadalaiki, līdzīgi dievkalpojumam, radušies, lai veicinātu cilvēka sastapšanos ar Dievu.

Kāds ir Baznīcas gada uzdevums? Baznīcas gads ir gadu ilga meditācija un sekošana līdzi Kristum, sākot no viņa dzimšanas gaidīšanas laika šai pasaulē. Tas ir ceļš kopā ar viņu no viņa piedzimšanas līdz krustā sišanai, augšāmcelšanās rītam, debesīs uzņemšanai un Svētā Gara došanai.

Kā mums palīdz sekošana līdzi Baznīcas gadam, piemēram, Adventa laikam, Ciešanu laikam, Lieldienu laikam? Tas ļauj ieraudzīt, ka šis gads nav vis vienmuļa stāvēšana uz vietas, bet gan secīga kustība pa visiem būtiskākajiem un svarīgākajiem tematiem, par kuriem runā Jaunā Derība un kas saistīti ar Kristus dzīvi. Kristus dzīve ir atbilde uz mūsu dzīves jautājumiem, atbilde uz jautājumu par laika jēgu.

Baznīcas gads sākas ar Adventa laiku - četru nedēļu ilgu Kristus gaidīšanas laiku, pirmsziemassvētku laiku. Tas tradicionāli bijis gavēņa laiks, kad cilvēki gatavojušies Kristus atnākšanai mūsu pasaulē. Adventa laika krāsa ir violetā, norādot, ka gaidāma ķēniņa ierašanās, kā arī uzsverot gavēņa laika nozīmi.

Ziemassvētku laiks ilgst no 24. decembra vakara (nakts) līdz Zvaigznes dienai jeb Atspīdēšanas dienai - 6. janvārim. Tas ilgst 12 dienas un 12 naktis. Šis svētais laiks, kad mēs esam aicināti pārdomāt Kristus piedzimšanas brīnumu, norāda uz procesu, kurā Kristus mūs atkal no sadalītiem cilvēkiem dara par viengabalainiem, vienojot mūsu sirdi un prātu. Ziemassvētki ir notikums mūsu sirdij un prātam, jūtām un apziņai, īsi sakot, – visam cilvēkam. Ziemassvētku laika vidū sākas Jaunais gads – 1. janvāris. Tas iezīmē kādu interesantu akcentu: mūsu dzīvē kas patiesi jauns var sākties tikai tad, ja esam piedzimuši garīgi.

Pēc Zvaigznes dienas seko tā saucamās Pēczvaigznes dienas jeb Epifānijas, Atspīdēšanas laiks, kas runā par Kristus būtības atspīdēšanu dažādos evaņģēlija notikumos.

Nākamais posms ir pirmslieldienu laiks, kura galvenā daļa ir Ciešanu jeb gavēņa - sevis pārbaudīšanas laiks, kas iesākas ar Pelnu trešdienu. Šī Pelnu trešdiena (trešdiena pirms sestās svētdienas pirms Lieldienām) uzsāk īpašu laiku Baznīcas gadā, kurā esam aicināti sekot Kristum viņa pēdējā ceļā uz Jeruzalemi, ciešanu ceļā, krusta ceļā. Ciešanu laika motivācija un jēga ir tā, ka mēs spējam saredzēt Kristus ciešanas kā mūsu ciešanu atslēgu, Kristus upuri - kā Dieva atbildi uz mūsu grēka vainu.

Ciešanu laiks kulmināciju sasniedz Klusajā nedēļā, kas ir viena no vissvarīgākajām nedēļām Baznīcas gadā. Tad parasti daudzās Baznīcās dievkalpojumi ar Svēto Vakarēdienu notiek katru dienu, lai mēs varētu izstaigāt līdzi Kristus ciešanu ceļa kulminācijai. Klusā nedēļa saistās ar vissvarīgākajiem notikumiem Kristus dzīvē. Klusajā nedēļā svarīgas dienas ir Pūpolsvētdiena - Kristus ierašanās Jeruzalemē, Zaļā Ceturtdiena - Svētā Vakarēdiena iedibināšanas diena, Lielā Piektdiena - Kristus krustā sišanas diena un Lieldienas - Kristus augšāmcelšanās svētki.

Pēc Lieldienām seko Lieldienu laiks, 50 dienu ilgs laiks līdz Vasarsvētkiem. Saskaņā ar Jauno Derību Jēzus 40 dienas savā garīgajā ķermenī vēl ir klātesošs pie mācekļiem līdz pat savai Debesbraukšanai, Debesīs uzņemšanai. Vēl pēc 10 dienām tiek svinēti Vasarsvētki - Svētā Gara izliešanas svētki, kas vēstī par to, kā Kristus mācekļiem tiek dots Svētais Gars. Vasarsvētku notikums ir aprakstīts Apustuļu darbu grāmatas 2. nodaļā.

Visi trīs galvenie kristīgie svētki - Ziemassvētki, Lieldienas un Vasarsvētki atkal norāda uz Trīsvienību. 

Ziemassvētki ir Dieva Tēva diena, kad Tēvs dod pasaulei savu Dēlu, kas ienāk šajā pasaulē kā bērns. 

Lieldienas ir Kristus svētki, viņa augšāmcelšanās, nāves uzvaras diena, un Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki, Gara izliešanas svētki. Tātad arī šeit parādās Trīsvienība, kas ir ārkārtīgi svarīga kristīga atklāsme.

Liturģiskās krāsas

Baznīcas gadalaiku noskaņu palīdz izjust arī daži citi elementi, piemēram, liturģiskās krāsas, kas tiek lietotas dievnamos. 

Ciešanu laikā altārsegas ir violetā krāsā. 

Adventē tās ir zilas. 

Balto krāsu lieto augstajos svētkos - Ziemassvētkos un Lieldienās. 

Sarkanā krāsa ir Svētā Gara krāsa. To lieto Vasarsvētkos un asinsliecinieku piemiņas svētkos. 

Zaļo krāsu kā dzīvības krāsu mēs redzam uz altāra visās svētdienās pēc Trīsvienības svētkiem un laikā starp Zvaigznes dienu un Ciešanu laiku. 

Un, visbeidzot, melnā krāsa parasti tiek lietota tikai vienu reizi gadā - Lielajā Piektdienā, jo Mirušo piemiņas dienā vai Mūžības svētdienā visbiežāk lieto balto liturģisko krāsu, ar to iezīmējot atšķirību, ka kristīgs cilvēks raugās uz nāvi savādāk nekā cilvēks bez Dieva. Nāve nav melns notikums, totāls beigu notikums, bet nāvei, pateicoties Kristum, ir balta krāsa. Mūsu priekšā nākotnē mēs neredzam vis melnu sienu, bet gaismu. To iezīmē arī tas, ka Mūžības svētdienā tiek lietotas baltas altārsegas kā augstajos svētkos, jo nāve nav pēdējais punkts mūsu dzīvē. 

Pārdomām. Vai esmu luterānis?

Formāli mani par luterāni var uzskatīt:            

- Ja esmu kristīts un iesvētīts;

- Ja dzīvoju kristīgu dzīvi un apliecinu savu ticību saskaņā ar luteriskās    Baznīcas mācību; 

- Ja apmeklēju dievkalpojumus;

 - Ja vismaz reizi gadā iemaksāju reģistrētu ziedojumu savai draudzei;

- Ja saņemu Svēto Vakarēdienu (ne retāk kā reizi gadā);

- Ja vedu pie kristības un kristīgi audzinu savus bērnus;

 Ja esmu ievests draudzes locekļu sarakstā (kartotēkā).

Kā formāli mani var izslēgt vai atskaitīt no luteriskās Baznīcas un draudzes?

Izslēgšana no Baznīcas notiek reti. Tam par pamatu var būt smagi grēki vai maldu mācības sludināšana, atteikšanās atgriezties un grēkus nožēlot. Izslēgšana no draudzes reizē nozīmē izslēgšanu no Baznīcas. Tas nozīmē, ja mani izslēdz no draudzes, tad nevaru iestāties citā luteriskajā draudzē, pozitīvi neatrisinot problēmas, kuras bijušas par iemeslu izslēgšanai. Par katru izslēgšanas gadījumu draudzei jāziņo Baznīcas Virsvaldei.

Tomēr draudzēs salīdzinoši bieži notiek atskaitīšana no draudzes locekļu saraksta. No draudzes formāli atskaita tos, kuri:

1. Vismaz vienu gadu nav saņēmuši Svēto Vakarēdienu;

2. Vismaz divus gadus nav draudzei devuši ikgadējo ziedojumu.

Draudzes parasti neatskaita no aktīvo draudzes locekļu saraksta, ja kāds draudzi informējis par vēlēšanos palikt draudzes sastāvā, un norādījis uz iemesliem, kāpēc nav varējis saņemt Svēto Vakarēdienu vai iemaksāt gadskārtējo ziedojumu.

Kā atskaitītam draudzes loceklim atjaunoties draudzē?

Jāgriežas pie mācītāja ar lūgumu atjaunot draudzes piederību. Ja atskaitīšana ir notikusi tikai kāda vienkārša pārpratuma dēļ (piemēram, neskaidrības dēļ par draudzes locekļa ziedojumu kārtību) bet kristīga dzīve ir tikusi praktizēta, tad atjaunošanās visdrīzāk norisināsies vienkārši samaksājot draudzes locekļa ikgadējo ziedojumu un izdarot atzīmi draudzes dokumentos. Ja noskaidrojas, ka atskaitītais nav Baznīcas kārtībai atbilstoši praktizējis ticīga cilvēka dzīvi, tad draudzes piederība atjaunojama caur grēksūdzi un atgriešanos draudzes dzīvē. Ja kādam, kurš vēlas atjaunoties draudzē nav izpratnes par ticību vismaz atbilstoši iesvētību kursā prasītajam, tad pirms atjaunošanās ir jāapgūst arī vajadzīgās zināšanas.

Vai ar formālu pienākumu izpildi pietiek?

Draudzes loceklim dotais pienākums "dzīvot kristīgu dzīvi", ietver visu nepieciešamo un ar to pietiek. Tomēr iespējams, ka faktiski mana dzīve nav, kristīga, bet izpildu tikai dažus pienākumus, formāli piederu draudzei, sev un dažiem apkārtējiem šķietu "kārtīgs" draudzes loceklis. Šāds stāvoklis var būt, ja "dzīvot kristīgu dzīvi" interpretēju pa savam. Ja Dieva Baušļus un Svētos Rakstus neuzskatu par dzīves un ticības mērauklu, bet dzīvoju un ticu tā, "kā jūtu savā sirdī", tad tā vairs nav kristīga dzīve, bet kalpošana elkiem– sev pašam, savai sirdij.

Vai mana ticības izpratne ir luteriska?

Būt luterānim nozīmē savas ticības izpratnes atbilstību luteriskās Baznīcas mācībai. Ja kāds uzskata, ka viņa ticības izpratnes pamatjautājumos ir no Luteriskās Baznīcas atšķirīgs viedoklis, tad tādu cilvēku nevarētu uzskatīt par luterāni. Šī raksta apjomā nav iespējams ietvert ļoti plašo jautājumu kopumu par Luteriskās Baznīcas mācību.

1. LELB Satversmes 20 pants: Dieva noliedzējus, Dieva Vārda, sakramentu un savas Baznīcas zaimotājus un nicinātājus, kā arī personas, kas dzīvo kristīgajai draudzei piedauzīgu, netikumisku vai noziedzīgu dzīvi un pēc pamācības nelabojas, var ar draudzes padomes lēmumu no draudzes un Baznīcas izslēgt, kamēr tās nožēlo un labojas. Par ikkatru izslēgšanu un izslēgtā atpakaļ uzņemšanu jāpaziņo Baznīcas Konsistorijai. Izslēgtie var mēneša laikā padomes lēmumu pārsūdzēt.

2. LELB Satversmes 21 pants: Draudzes locekļi, kuri vismaz reizi gadā nav saņēmuši Svēto Vakarēdienu un kuri 2 gadus nav maksājuši noteiktos ziedojumus draudzes un Baznīcas vispārējām vajadzībām, uzskatāmi kā izstājušies no draudzes un Baznīcas un var tikt uzņemti atpakaļ vienīgi Baznīcas Konsistorijas norādītā kārtībā.

("Pārdomām. Vai esmu luterānis?" pārpublicēts no Jāņa Gintera mājaslapas - http://www.iclub.lv/ginters/vai_esmu_lut… )