Sākums
 Draudzes aktualitātes
 Dievkalpojumi
 Draudzes pasākumi
 SPREDIĶI - LASĪŠANAI
 Bībeles stundas
 Jauniešu vakari
 Vīru vakari
 Kristības Sakraments; bērnu kristība
 Svētdienas skola
 Iesvētāmo mācības
 Koncerti un muzicēšana
 Liturģiskais ansamblis
 Laulības
 SVĒTDARBĪBAS
 MĒS TICAM! MĒS KALPOJAM!
 Lūgšanas
 Svētrunas
 Teoloģiski raksti
 Ziedojumi draudzei
 Fotogalerija
 Vēsture, sākot ar 1252.g.

 

 

Meklēšana

 
Piedošana

PIEDOŠANA



Kad apustulis Pēteris mūsu Kungam jautāja: „Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?, tad Kristus atbildēja: Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mt 18:21-22)

„Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, – piedod viņam.” (Lk 17:3-4)

Mēs runāsim par piedošanu – ļoti grūtu garīgu disciplīnu, taču bez tās nav iespējams būt kristietim, veselam cilvēkam, un bez piedošanas vispār nav iespējams dzīvot, jo mums ir jāpiedod citiem – pāridarītājiem, lai mēs varētu būt brīvi no savas pagātnes, neļautu tumsas spēkiem mūs izmantot un cilvēkiem ar mums manipulēt.

Arī mēs esam daudziem pāri nodarījuši un, vai gribam, vai negribam, tā tas ir. Mums ir jābūt žēlsirdīgiem un piedošanas pilniem tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Dievs ir žēlsirdīgs, ka Dievs mums ir piedevis un ka Viņš vairāk nekad mūsu grēkus, ja mēs tos izsūdzam, nožēlojam, nepieminēs.

Piedošana nozīmē iziet caur vairākiem, ļoti nopietniem līmeņiem – piedot sev, piedot cilvēkiem, kas man ir pāri darījuši, un piedot Dievam.

Uzreiz sapratīsim, ka piedošana NAV aizmiršana. Piedošana nekādā gadījumā nav mēģināšana aizmirst, nolikt un beigt runāt par lietām, kas mūs ir sāpinājušas.

Piedošana ir ļoti skaidra dzīves izvērtēšana. Piedot sev vispirms nozīmē pieņemt Dieva attīrošo darbu manā dzīvē.

Ja mēs pieņemam pasauli viņas īstenumā, tad nepārprotami redzam – pasaulē ļoti daudz cilvēku Dievu nepazīst. Arī mēs bieži vien Dieva darbību savā dzīvē neprotam saprast un nevaram pazīt. Tad parasti mums ir dusmas, jo nenotiek tā, kā es esmu gribējis. Mums rodas dusmas pret sevi, dusmas pret cilvēkiem, kuri mūs neklausa un dusmas pret Dievu, kurš, mūsuprāt, nedara pietiekoši daudz, lai šie cilvēki būtu tādi, kādus es tos gribētu redzēt. Mēs Dievam nepiedodam tāpēc, ka Dievs, mūsuprāt, nedara tā, kā mēs gribētu.

Te ir lielā kļūda – Dievs nekad nedarīs pēc mana prāta. Dievs nav, piedodiet, mans izsūtāmais zēns, kurš vienmēr klausīs tam, ko esmu iedomājies. Cilvēka domu gājieni bieži iziet no viņa paša egoisma un grēcīguma.

Ja mēs piedodam sev, tad vispirms mums ir jāatzīst, ka mēs paši arī ne tuvu neesam pilnība, ka mums pašiem bieži ir kļūdas un grēki, ko esam izdarījuši.

Pirms mēs lūdzam, lai mēs spētu cilvēkiem piedot, pārdomāsim, kas īstenībā IR piedošana. Vēlreiz – PIEDOŠANA NAV AIZMIRŠANA.

Ja cilvēks mēģina visu aizmirst, tad ļoti ātri konstatē, ka viņš aizmirst nespēj. Cilvēks var mainīt dzīves vietu, var mainīt apstākļus, var mēģināt izvairīties no tiem, kas mūs ir sāpinājuši, bet, izrādās, ka mēs aizmirst nespējam. Cilvēks tā var mocīties visu mūžu.

Dievs mums ir devis brīnišķīgu apsolījumu – un viņu grēkus un viņu netaisnības vairs nepieminēšu. (Ebr 10:17)

Dievs pasaka burtiski – Es viņu grēkus un netaisnības vairs nepieminēšu. Tā ir Dieva darbība. Skaidrs, ka Dievs nav aizmirsis mūsu nodarījumus tādēļ, ka Dievs ir visuvarens, visu zinošs, Viņš nevar vienkārši aizmirst to, ko mēs esam darījuši. “Vairs grēkus nepieminēt” nozīmē, ka Dievs nekad vairāk mūsu pagātni pret mums nevērsīs. Atcerēsimies, ka vienīgais, kas grib pagātni vērst pret mums, ir sātans. Šis vārds tulkojumā nozīmē “apsūdzētājs”.

Dievs nekad nevērsīs pagātni pret mums. Bībele ir pilna ar brīnišķīgiem Dieva piedošanas apsolījumiem. Viens no ļoti lieliskajiem ir 103. Dāvida dziesma: „Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums.” (Ps 103:12) Lūk, apsolījums. Dievs nepiemin mūsu grēkus, jo, ja mēs mēģinām kaut ko aizmirst, tad aizmiršana var būt piedošanas rezultāts, bet aizmiršana nav piedošanas līdzeklis.

Mēs esam sastapušies ar cilvēkiem, kuri saka: “Es tev piedodu!” Visvieglāk to ir izrunāt tikai ar mēli, bet pie pirmās izdevības viņš atgādina: “Bet kā tu toreiz rīkojies? Kā tu toreiz darīji?” Nekas nav piedots. Joprojām cilvēks ir nikns par to, ka kādreiz kaut kas ir noticis tā, kā viņš nav gribējis. Nepiedošana kliedz: “Tu, tieši tu, pie tā esi vainīgs!”

MĒS NEDRĪKSTAM PĒC PIEDOŠANAS PAGĀTNES NOTIKUMUS IZMANTOT PRET CITIEM CILVĒKIEM.

Tikko mēs atgādinām pagātnes pāridarījumus, tas nozīmē tikai vienu – mēs neesam piedevuši.

Piedošana ir mana griba – tā ir mana izvēle. Tā ir manas gribas – nepiedošanas, salaušana. Cilvēkiem ir ļoti viegli dzīvot dusmās un aizvainojumā. Cilvēks īstenībā sevi ar to iznīcina.

Kādēļ pasaulē tik ļoti ir izplatītas tādas slimības kā vēzis, sirds un asinsvadu slimības, dažādas vielmaiņas kaites? Pavisam vienkārša iemesla dēļ – cilvēks nepārtraukti ir uzbudināts, viņa bioķīmiskie procesi nepārtraukti ir nenormāli saasināti, un no tā arī rodas visas šīs kaites.

Tajā brīdī, kad sāku piedot, es tikai izpildu Dieva prasību. Piedot – tas nav lūgums, tā ir Dieva prasība.

Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Mk 11:25-26) Svētajā lūgšanā mēs sakām: ”Tēvs, piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Ja Dievs no manis prasa, lai es piedotu, tas nozīmē, ka es to arī varu izdarīt. Dievs nekad cilvēkam neuzstāda neizpildāmas prasības.

Piedošana – uzliksim roku uz savas sirds šajā brīdī – ir grūta, tā ir pretrunā ar to, ko mēs saucam par taisnīgumu, jo vispirms mēs ļoti gribam, lai cilvēki atzītu, ka ir pāri darījuši, rīkojušies slikti un nepareizi. Mēs gribam viņiem atriebties par visiem pārciestajiem apvainojumiem un pāridarījumiem.

Taču Bībele saka – nē, draugs, tev tas nav jādara, tev nav jāmēģina būt tiesnesim un soģim šajā pasaulē.

„Neatriebieties paši, mīļie, bet atstājiet vietu Dieva dusmībai, jo ir rakstīts: Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu, saka Tas Kungs.” (Rom 12:19)

Mēs parasti iebilstam: “Kādēļ lai es šim cilvēkam piedotu? Kādēļ? Viņš man ir pietiekoši pāri darījis, jūs nemaz nezināt, cik viņš man ir pāri darījis!”

To ir dzirdējis jebkurš cilvēks, jebkurš mācītājs.

“Viņam piedot? Viņš pat neapzinās, viņš pat turpina savas ļaundarības!”

Te ir arī mūsu problēma – ar savu nepiedošanu mēs pie kāda cilvēka esam piesieti. Mēs joprojām ar viņu esam saistīti. Dievs saka – atraisi šo saiti, jo šis cilvēks nekad netiks prom no Dieva taisnās tiesas. Rēķinies, ka Vienīgais, kas var pilnīgi taisni tiesāt, kas zina pilnīgi visus apstākļus, arī tos, kurus tu nezini un par kuriem tu pat nenojaut, ir Dievs. Jo Dievs Vienīgais visu var atrisināt godīgi. Tādēļ pēdējā, lielā Pastarā tiesa ir Dieva, ne cilvēku rokās. Mēs nespējam lietas godīgi atrisināt tādēļ, ka mēs esam dziļi neobjektīvi, nepatiesi savā būtībā.

Dievs saka – Es atrisināšu visas lietas godīgi. Dievs dara to, ko mēs nespējam.

Protams, uz mūsu iebildumu: “Jūs nemaz nezināt, cik ļoti es esmu cietis, cik ļoti šie cilvēki vai šis cilvēks man ir nodarījis pāri!”, ir vienkārša atbilde – tas nozīmē, ka joprojām šis cilvēks tevi sāpina. Vai tiešām tu ar savām sāpēm gribi dzīvot visu savu mūžu?

Tu vari jautāt: “Bet kā tad šīs ciešanas var izbeigt?”

Pavisam vienkārši – atceries, ka tu nepiedod citiem cilvēkiem tādēļ, ka viņi ir tādi vai citādi vai pelnījuši tavu piedošanu – tu to dari sevis dēļ, lai tu varētu būt brīvs, lai, ieraugot kādu cilvēku, tev iekšā vairāk nevārītos.

Vajadzība piedot nav jautājums, kuru tu risini starp sevi un šo cilvēku, kas tev pāri nodarījis. Daudz vairāk – tas ir jautājums, kuru tu risini starp sevi un Dievu. Dievs grib, lai tu dzīvotu mierīgu, svētītu dzīvi. Dievs negrib, lai tu būtu satraukts un rūgtuma pilns, tādēļ piedošana ir griba sadzīvot ar citu cilvēku grēku radītajām sekām.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā nepārtraukti cilvēki cīnās ar sekām, neredzot cēloņus. Cēlonis ir mūsu pašu dievtālums. Tādēļ piedošana nav lēta, tā ir ļoti dārga. Kad Dievs piedod mums, tad Viņš ļauj cilvēkam viņa ļaundarībās sist krustā Dieva Dēlu – piedošana nāk caur Kristus krusta upuri. Tādēļ piedošana ir dziļš, nopietns sevis izvērtēšanas, ar Dievu salīdzināšanās akts.

Piedošana nekādā gadījumā nav tāda tukša mēles pakustināšana: “Es tev piedodu!”, un pie pirmās izdevības atgādinu: “Atceries, kā tu toreiz man pāri darīji?”  Nē, draugi, piedošana nozīmē to, ka cilvēks pats ir radījis sekas. Šīs sekas var būt ļoti bēdīgas. Tikai tu vari sākt tās labot.

Kristus uzņēmās MANU un TAVU grēku sekas un uznesa tās pie Golgātas krusta. Tā ir piedošana! Kad Viņu apsūdzēja, tiesāja un pātagoja, kad Viņa galvā uzspieda ērkšķu vainagu, kad Viņa miesai izdzina cauri baismīgas naglas, Viņš lūdza par saviem slepkavām – Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara. (Lk 23:34) Lūk, kas ir piedošana. Mēs varam teikt: “Bet kur šeit ir taisnība? Kādēļ Nevainīgajam ir jāmirst par vainīgajiem? Kādēļ Svētajam jāmirst par grēcīgajiem?”

Tā ir Dieva atbilde – tā ir piedošana, tas ir krusts, jo ar krustu piedošana ir likumīgi un morāli pareiza: Jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. (Rom 6:10)

Mēs varam jautāt: “Bet kā es varu piedot no visas sirds? Man ir grūti piedot.” Pareizi, tas ir ļoti godīgi, ja cilvēks atnāk pie manis un saka: “Mācītāj, man ir grūti šiem cilvēkiem piedot! Es cenšos, bet man neizdodas.”

Pilnīgi pareizi – tu ļoti labi apzinies visas savas sāpes un naidu. Tu centies šo cilvēku it kā neievērot, ignorēt, bet joprojām mocies, kad tu viņu ieraugi. Ja tava piedošana nesniegsies līdz tavas dzīves emocionālajai būtībai, tā nekad nebūs pilnīga. Daudzi cilvēki jūt sāpes un aizvainojumu par visiem pāridarījumiem, ko viņi savā mūžā ir piedzīvojuši, bet negrib to atzīt.

Tajā brīdī, kad tu lūdz Dievu: “Kungs, māci man visus manus aizvainojumus iznest virspusē un palīdzi man, Kungs, tikt ar tiem galā, lai mēs abi – Tu, Dievs, un es –  varētu šos aizvainojumus dzēst un no tiem atbrīvoties”, TAS ARĪ NOTIKS. Tas var būt sāpīgi, tas var būt pazemojoši,  tas var būt tā, kā kāda sieviete man stāstīja – līdz vēmienam, jo var būt dziļi – ārkārtīgi dziļi un baisi ievainojumi garā, dvēselē un miesā.

Vai Kristum mirt pie krusta bija viegli un nesāpīgi? Tas ir iedrošinājums bailīgajiem – tu neesi viens, Es esmu ar tevi tavās bailēs un vēlmē bēgt no tumšā Ģetzemanes dārza, savas nepiedošanas, nevis palikt kopā ar Mani. Es tevi saprotu vairāk, nekā tu pats sevi. Tādēļ Es miru un augšāmcēlos, lai iznīcinātu visu, kas tevi no Dieva attālina un dotu visu, lai tevi darītu dievišķu. Ko tu izvēlies?

Vēl viena lieta, ko es teikšu – negaidi piedošanas brīdi, kad tu jutīsies pilnīgi gatavs, lai varētu cilvēkiem piedot. Līdz tādam brīdim tu nenonāksi nekad. Nemēģini slēpties savās emocijās un jūtās, teikdams: “Lūk tad, kad es būšu pilnīgi gatavs cilvēkam piedot, tad es viņam arī piedošu!”

Es varu pateikt tikai vienu lietu – nekad tu nebūsi gatavs! Nekad! Jo es vēlreiz saku – piedošana nav jūtas, tā ir griba! Izdari izvēli – piedot! Tajā brīdī, kad tu esi izvēlējies piedot, tu esi izsitis sātanam no rokām trumpi – palikšanu nepiedošanas bezcerīgajā šausmīgumā. Respektīvi – viņš visu laiku ir tevi kūdījis pret cilvēkiem, viņš visu laiku ir licis atcerēties pāridarījumus, ko citi tev nodarījuši, bet tu galīgi neatceries savus pāridarījumus, ko tu esi nodarījis citiem. Tu gribi būt moceklis, bet īstenībā esi pašnožēlas upuris. Pašnožēla ir ļaunā dāvana, vecā cilvēka izmisums.

„Jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū, ka ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi. Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.” (Efez 4:21-27)

Tajā brīdī, kad tu lūdz Dievam palīdzību, kad tu esi gatavs iet salīdzināties, ir tavs pestīšanas brīdis.

Kristus saka – pirms tu iznāc no sava nama, ej uz darbu vai baznīcu, pirms tu esi gatavs upurēt savu dāvanu uz altāra, salīdzinies ar cilvēku.

Pie tam šis pants no Kalna sprediķa ir ārkārtīgi zīmīgs. Izlasīsim to, lai saprastu, ko Kristus mums māca un kā viņš prasa salīdzināties ar cilvēkiem.

„Bet es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī. Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, noej un izlīgsti papriekš ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu.” (Mt 5: 22-24)

Ievērosim – kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, nevis tev pret brāli, bet brālim pret tevi!

Esi tas, kas izdara pirmo soli! Esi tas! Ej un salīdzinies!

Tas ir ļoti grūti, bet es to uzdrošinos jums prasīt tādēļ, ka es pats to esmu darījis. Ziniet, cik ārkārtīgi grūti ir pieklauvēt pie durvīm, aiz kurām atrodas cilvēks, kurš tev ir pāri darījis un kuram tu esi pāri darījis. Tu visu laiku gaidi, ka viņš klauvēs pie tavām durvīm, bet viņš to nedara. Un tad, kad tu esi saņēmis dūšu, kad tu esi piegājis, pieklauvējis, tu atbrīvo sevi vispirms – tu lūdz piedošanu, zinot, ka šis cilvēks ir tev pāri darījis, bet arī tu – viņam. Tajā brīdī, kad tu esi piedevis, tu vari saņemt kā piedošanu, asaras, tā arī atraidījumu, dusmas un naidu, bet pieņem to! Tu esi izdarījis ļoti būtisku izvēli – tu esi bijis gatavs pazemoties, esi gājis un lūdzis piedošanu un tu to saņem – kā absolūciju no Dieva, kā grēku piedošanu un salīdzināšanos. Nevis no cilvēka vien, bet arī no Dieva – un tu sevi esi atraisījis.

Protams, ir cilvēki, kas mūs ir aizvainojuši, ir notikumi, kurus neesam aizmirsuši, bet Dievs tevi dziedina. Ļauj to Dievam darīt tavā dzīvē. Jo tas viss notiek tikai tevis paša dēļ – Dievs vēlas tevi atbrīvot.

Parastā kļūda ir loģiski pamatot vai izskaidrot savu apvainotāju uzvedību – kādēļ viņš tā izturējās?

Draugs, piedošana nozīmē vienu – ka tu nemēģini to darīt, ka tu atbrīvojies no savām sāpēm UN ŠO CILVĒKU ATSTĀJ DIEVA ZIŅĀ. Ar laiku tev sekos pozitīvas izjūtas – jo tu būsi sevi atbrīvojis no šiem pagātnes slogiem. Tas ir ļoti būtiski – tu dzīvosi mierā. Kā šis otrs cilvēks dzīvos – tā ir, savukārt, viņa darīšana – starp viņu un starp Dievu.

Ļoti žēl, ka daudzi cilvēki, arī kristieši, dzīvo pasaulē ar nepiedošanu un visu mūžu nes sev līdz šo nepiedošanas garu.

Dievs vienmēr tev ir palīdzējis piedot.

Mums ir vilinājums tekt: “Kungs, nu lūdzu, palīdzi man piedot tam, tam un tam!” Dievs tev vienmēr palīdz.

Nekad nesaki arī tā: “Kungs, es tagad gribu piedot!”, jo tā ir tava atbildība.  Piedod tagad, tūlīt, nevis “es gribu piedot”, bet “es piedodu!”

Vienmēr esi aizlūgšanā par cilvēkiem, kuri tevi ir sāpinājuši, jo bieži šie cilvēki jūtas ļoti slikti. Cilvēki, ar kuriem tu esi konfliktējis, jūtas atstumti, nemīlēti, nevērtīgi, netīri, piesmieti un tā tālāk. Tā ir viņu sajūta.

Tajā brīdī, kad tu esi cilvēkam piedevis – arī tam, kurš tev ir darījis apzināti ļauni, skaidri apzinoties savu rīcību, TU ESI BRĪVS, ATBRĪVOTAIS  DIEVĀ!

Arī Kristus ir piedevis un kristīgā ticība ir cilvēka atbrīvošana. Tajā brīdī tu esi atraisījis visus ar piedošanu un vairāk nemocies ar viņiem – šie cilvēki ir atraisīti un šiem cilvēkiem nav vairāk nekādas varas pār tevi.

TU ESI BRĪVS! TĀ IR PIEDOŠANA – BRĪVĪBA!

Par katru cilvēku, kurš tev ir nodarījis pāri, tu vari pateikt pavisam vienkāršu lūgšanu: “Kungs, es piedodu šim cilvēkam!” Skaļā balsī pasaki viņa vārdu. Pasaki arī visas sāpes un ievainojumus, ko viņš tev ir nodarījis. Lūdz Dievu, lai tie tev tiktu atgādināti, lai tos izceltu ārā – un piedod! Pašās beigās pasaki arī pavisam vienkāršu lūgšanu: “Kungs, es atbrīvoju visus šos cilvēkus, es atsakos meklēt atriebību, jo es esmu izvēlējies nepaturēt savā sirdī rūgtumu un dusmas! Es lūdzu, lai Tu dziedini visas manas sapostītās emocijas! Jēzus Kristus vārdā es lūdzu!”

Mani mīļie, lai Dievs jūs svētī šajā grūtajā, bet vienīgajā patiesās atbrīvošanās ceļā!

Āmen.

Lūgsim!

Svētais, mūžīgais, dzīvais Dievs! Mēs pateicamies, ka Tu ar savu lielo žēlastību, žēlsirdību, laipnību un iecietību esi panesis mūs un novedis mūs pie grēku nožēlas. Lai mēs salīdzināmies ar visiem cilvēkiem, kuriem mēs esam pāri nodarījuši un kuri mums ir pāri nodarījuši.

Mēs atzīstam, ka neesam vienmēr izrādījuši tādu pacietību un laipnību pret cilvēkiem, kādu Tu esi izrādījis. Mēs bieži savā sirdī esam turējuši rūgtumu un aizvainojumu.

Mēs lūdzam, Kungs, – māci mums atcerēties visus ļaudis, ar kuriem mums ir jāsalīdzinās un kuriem mums ir jāpiedod. Lai mēs to izdaram tagad un tūlīt un neatliekam uz rītdienu, jo neviens no mums nezin, vai Dievs mums dāvās rītdienu.

Mēs lūdzam, Kungs – esi ar mūsu tautu, jo mūsu tauta ir nepiedošanas pilna.

Piedod mūsu tautai, ka mēs bieži pieminam visus savus pāridarītājus. Piedod mūsu vaimanas, ka esam bāreņu tauta un cik grūti mēs esam cietuši, aizmirstot to, ka paši savu reizi pasaules vēsturē esam ienesuši ne dievbijību un ne svētību, bet gan ļaunumu.

Mēs lūdzam, Kungs, lai Tava svētība klājas pāri mūsu tautai. Noņem no mūsu tautas un Latvijas nepiedošanas lāstu! Lai mēs piedodam, jo cita ceļa nav – tas ir vienīgais ceļš!

Lai mēs piedodam un darām to ne tikai sevis pēc, bet tādēļ, ka tā ir Kristus prasība.

Lai mēs topam piepildīti ar Tavu Svēto Garu! Lai mēs mierā un mīlestībā reiz varētu satikties ar visiem cilvēkiem Tavas Pastarās tiesas priekšā, kur Tu, Vienīgais, mūžīgais, patiesais Dievs spriedīsi taisnu tiesu!

Lai tā tas notiek – no šā laika mūžīgi!

Viesturs Pirro, mācītājs

(Latvijas Radio 1, Svētrīts, 2011. gada 27. februāris)

 Iesūtīts: 2013.11.06 13:50
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (0)
   Kontaktiem



Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes vikārs, emeritētais mācītājs
Viesturs Pirro
 +371 22328283
sv.katrina@e-apollo.lv ; vipirro@inbox.lv ; viesturs.pirro@lelb.lv


 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes padomes priekšsēdētāja
Aina Birze, dzimusi Sprince

+ 371 22328334
sv.katrina@e-apollo.lv




Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes lietvede
Gunta Birze
+371 22329171
sv.katrina@e-apollo.lv ; birzegunta@inbox.lv                      

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes diakonijas vadītāja Ramona Lurina + 371 26594852 sv.katrina@e-apollo.lv ; ramonapirtniece@inbox.lv 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes Svētdienas skolas vadītāja
Dace Blūma
+371 26009082

blima@inbox.lv ; sv.katrina@e-apollo.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes jauniešu darba vadītāja
Liene Blūma
+371 26430628
liene_bluuma@inbox.lv

Copyright 2006; Created by MB Studija »