|
Ko kristieši meklē politikā?
KO KRISTIEŠI MEKLĒ POLITIKĀ?
Mēs esam vienisprātis, ka Latvija nav tāda, kādu mēs to pirms vairāk kā desmit gadiem cerējām ieraudzīt. Latvijas tautas lielākā daļa dzīvo trūkumā, rupjā materiālismā, vardarbībā un bailēs par rītdienu. Kādreizējais Atmodas laiku konferenču, forumu un sapulču goda viesis - mācītājs tagad cīnās ar kalpošanu vairākās draudzēs, cenšas nezūdīties par līdzekļu trūkumu un ir laimīgs, ka var ierīkot zupas virtuvi visnabadzīgākajiem. Viņam jāpiedzīvo, ka runas stundās daži apmeklētāji izmisīgi, krampjaini raud: “es neprotu dzīvot šajā valstī!”, solās izdarīt pašnāvību un dažreiz to arī izdara. Kas notiek Latvijā? Tā nav tikai televīzijas diskusija, bet ļoti nopietns jautājums.
Baznīca aktīvi darbojās valsts neatkarības atgūšanā - mūsu mācītāji atvēra dievnamus sapulcēm, piedalījās mītiņos, uzrunāja tautu pārbaudījumu laikā. Likās, ka Baznīca atgūs savu padomju okupācijas laikā zaudēto vietu valstī un sabiedrībā. Taču 1998. g. 7. Saeima Satversmes 99. pantā ierakstīja: “Baznīca ir atdalīta no valsts”. Daļa sabiedrības to saprata kā “atpakaļ mūros!”, tādēļ kristiešu uzdrošināšanās darboties politikā tika uztverta nevis ar izpratni, kā to saprot Rietumu civilizācija - pilnīgi dabiska sava pasaules uzskata, savu vērtību un ticības pārstāvniecība valsts politikā un likumdevēju instancēs, bet kā nekaunīga ielaušanās nepiederošā teritorijā – “politikā darbojas profesionāļi! Kurpniek, prom pie savām liestēm!” Pats dīvainākais bija tas, ka piebalsoja arī daudzi kristieši: “Nav ko līst politikā! Netīra lieta! Baznīca zaudēs autoritāti tautas acīs!” Brīdinātājiem tikai neienāca prātā pajautāt, kādi mēs izskatāmies Dieva acīs, ko par to saka Dievs. Vai Dievs grib, lai Baznīca bezgalīgi cīnās ar sekām, bez tiesībām izmainīt cēloņus? Mēs izskatāmies kā ļaudis, kuri cer uzvarēt karā, nepārtraukti būvējot un modernizējot aizmugures hospitāļus kaujās ievainoto dziedēšanai. Karā neuzvar ārsti un māsiņas, lai cik tie būtu profesionāli un pašaizliedzīgi, bet gudri karavadoņi – stratēģi, kas paredz ienaidnieka darbību un to apsteidz. Kur ņemt šo gudrību? Kā iepazīt ienaidnieku? Kur viņš slēpjas?
Te ir šķiršanās – Baznīca un kristietis saka “spēku, palīdzību un gudrību mēs saņemam no Dieva”, kas sekulārā sabiedrībā izraisa ironisku smīnu. Vācu vēsturnieks Frīdrihs Meineke saka: “Visdrausmīgākais un vissatraucošākais fakts pasaules vēsturē ir tas, ka nav iespējams pacelt ētiskā līmenī tieši to kopību, valsti, kurai būtu jāsargā un jāveicina visas pārējās cilvēciskās kopdzīves formas, un tādēļ tai īstenībā būtu jābūt nevainojama dzīvesveida un cildenuma gaišam piemēram.” Meineke secina: valsts nevar kļūt cilvēcīga, jo tā darbojas negarīgi, piedāvā spēcīgu potenciālu atbalstu materiālistiskajam pasaules uzskatam, tā ir sekularizēta, ticību definē kā privātu lietu un balansē starp Dieva izpratni un ateismu. (Mani vienmēr uzjautrina doma, kā jūtas ateists, dziedot Latvijas valsts himnu. V.P.) Meineke trāpīgi piezīmē, ka cilvēki ir “pieraduši paciest valsts zemiskumu”. Patiesi – vieglāk ir izraudāties mācītāja kabinetā, nekā vēlreiz kāpt uz barikādēm.
Ko tad ir sasnieguši mūsu politikas profesionāļi? Patiesi – daudz. Esam iestājušies Eiropas Savienībā un NATO, cenšamies kļūt par modernu Rietumu valsti. Esam arī nabadzīgākā, otra korumpētākā valsts ES ar visaugstāko inflāciju un mazāko minimālo darba algu, bez brīva dzīvojamā fonda un zemāko dzimstību: katru gadu mūsu tautā mirušo ir par 12 tūkstošiem vairāk nekā dzimušo un tiek izdarīti 14 tūkstoši abortu. Mēs izmirstam un vēl paši sevi slepkavojam. Alkoholisms, narkomānija, prostitūcija, cilvēku tirdzniecība, azartspēles uz katra stūra, okultisma, vardarbības un amoralitātes nekaunīga propaganda televīzijā un saziņas līdzekļos - ja tas kristiešus neuztrauc, tad tas nav normāli, bet ja uztrauc – kā viņi domā ar to cīnīties? Tikai paplašinot sociālo darbu, zupas virtuves, aizlūdzot un gavējot? Vai varbūt ķeroties vērsim pie ragiem – pašiem ejot politikā?
Eiropas Savienība nav Leiputrija, bet visdažādāko uzskatu un reliģiju raibs katls. Tā apspriež jautājumus un gaida mūsu atbildes, piemēram – vai nebūtu labi legalizēt vieglās narkotikas, eitanāziju, viendzimuma laulības ar tiesībām adoptēt bērnus? Kādēļ vajadzīga ģimene? Bērnu var audzināt valsts bērnudārzos, mātēm darba vietās jāierīko zīdīšanas istabas, tēva vai sociālā darbinieka pienākums ir bērnu turp atvest un pēc tam aizvest, lai māti neatrautu no darba. Kā ir ar sieviešu diskrimināciju – visur pusei no valsts iestāžu un valdības darbinieku skaita jābūt sievietēm, tas nekas, ka var gadīties neprofesionālas un nepiemērotas, toties nav dzimumu diskriminācija. Smalkais surogastijas jautājums – sieviete iznēsā apaugļotas olšūnas no citas sievietes, dzemdē un bērnu atdod “pasūtītājai” pret samaksu. Ko jūs par to domājat? Kas atbildēs? Materiālisti un ateisti, kurus esam ievēlējuši? Vai varbūt tomēr – kristieši? Te vairs nav runa par uzskatu dažādību, bet par kristieša uzdevumu – iemācīt pasaulei pakļauties Dievam, kas ir pāri visam kā Radītājs, ar neatceļamu autoritāti un likumiem, prasībām, pienākumiem un svētībām. Cīnīties pret grēku un netaisnību ir kristieša svēts pienākums, tā nav izvēle, bet Kristus pavēle. To darīja Kungs Jēzus Kristus un to Viņš gaida no mums. Viņu šķebina impotenta kristietība: “ar visiem pa labam! Ko tad mēs daudz varam!” Iztaisno muguru, kristieti! Neklusē! Raksti valsts institūcijām, izsaki savu viedokli, protestē, iesaki, skaidro! Neesi inerts: “nekas jau tāpat nemainīsies!” Mainīsies, ja tu nebūsi gļēvs. Mani vienmēr jābrīnās, kad asākās apsūdzības par “svētajiem ķeizara galmā”, kristiešiem valdībā un Saeimā izsaka citi kristieši. Pateicoties kristiešiem, konkrēti – Latvijas Pirmajai partijai, draudzes ir saņēmušas 1,5 miljonus latus valsts naudas dievnamu atjaunošanai un restaurācijai – projekts “Sakrālās infrastruktūras objektu attīstība”, nodibināta, pēc tam - likvidēta Bērnu un ģimenes lietu ministrija, veiktas daudzas sociālās programmas, par kurām ļaudis saka: “es atguvu ticību valstij”. Vai pēc šiem reālajiem darbiem mēs uzdrīkstēsimies teikt: “ko jūs darāt politikā”?
Kristieša pienākums ir atbrīvot valsti un tautu no grēka lāsta. Mums nav tiesības jau iepriekš izlemt, vai tās atteiksies no šīs iespējas. Apliecinot Dieva majestāti pāri pasaulei un tās norisēm, mēs tai atdodam mērķi un jēgu, cerību un drošību.
Prāvests Viesturs Pirro
Eivinds Bergrāvs, “Valsts un cilvēks”,
Luterisma mantojuma fonds |
