|
Neapdomīga solījuma traģika
NEAPDOMĪGA SOLĪJUMA TRAĢIKA
Gileādietis Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls; viņa tēvs bija kāds gileādietis. Šī gileādieša sieva viņam dzemdēja dēlus; un, kad šīs sievas dēli pieauga, tad tie izdzina Jeftu un tam sacīja: “Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls.” Tad Jefta bēga no saviem brāļiem un apmetās dzīvot Tobas zemē; ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sirot. Pēc kāda lika amonieši sāka karot ar Israēlu. Kad amonieši sāka uzbrukumu pret Israēlu, tad Gileāda vecajie devās ceļā, lai atvestu Jeftu no Tobas zemes un tie sacīja Jeftam: “Nāc un topi tu mums par vadoni, jo mēs karosim pret amoniešiem!” Bet Jefta sacīja Gileādas vecajiem: “Vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?” Tad Gileādas vecajie sacīja Jeftam: “Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs karosim ar Amona bērniem, un tev būs būt pie mums par galveno visiem Gileādas iedzīvotājiem!” Tad Jefta sacīja Gileādas vecajiem: “Jūs esat atkal pie manis atnākuši, lai vestu karu pret Amona bērniem. Bet, kad Tas Kungs tos nodos manā rokā, vai tad es arī būšu jums par galvu?” Tad Gileādas vecajie sacīja Jeftam: “Lai Tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis.” Tad Jefta gāja kopā ar Gileādas vecajiem, un tauta viņu iecēla sev par galveno un par karavadoni, un Jefta cēla visu savu lietu Tā Kunga priekšā Micpā. Un Tā Kunga Gars nāca pār Jeftu, un viņš apstaigāja Gileādu un Manasi, viņš apmeklēja arī Micpu Gileādā, un no Micpas Gileādā viņš devās pāri pret amoniešiem. Un Jefta deva solījumu Tam Kungam, un viņš sacīja: “Ja Tu nodosi Amona bērnus manā rokā, tad lai notiek, ka tas, kas kā pirmais iznāks no mana nama durvīm man pretim, kad es vesels atgriezīšos no cīņas ar Amona bērniem, lai tad pieder Tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri.” Tad Jefta devās pret amoniešiem, lai vestu pret tiem karu, un Tas Kungs tos nodeva viņa rokā. Un viņš tos sakāva, no Aroēra sākot līdz ceļam uz Minnitu, divdesmit pilsētas, un līdz Abel-Keramimai varen lielā kaujā; tā Amona bērni tika Israēla priekšā pazemoti. Kad Jefta atgriezās uz Micpu savā namā, redzi, tad viņa meita iznāca viņam pretī ar rokas bungām un dejas solī; un viņa bija tā vienīgais bērns, un bez tās viņam nebija ne dēla, ne meitas. Un notika, tiklīdz viņš to ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sauca: “Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret To Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties.“ Un viņa tam sacīja: “Mīļais tēvs, ja tu savu muti esi Tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes nācis, pēc tam, kad Tas Kungs tev ir ļāvis atriebties taviem ienaidniekiem, Amona bērniem.” Un viņa sacīja savam tēvam: “Lai tad ar mani tā notiek, bet dod tikai man divi mēnešus laika, jo es gribu noiet kalnos un apraudāt savu jaunavību – es pati un manas draudzenes.” Un viņš sacīja: “Ej!” Un viņš to atlaida uz diviem mēnešiem; un viņa aizgāja ar savām draudzenēm, un tās apraudāja kalnos viņas jaunavību. Un pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš pie tās izpildīja savu solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra. Un kopš tā laika tas kļuva par tikumu Israēlā, ka gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu, četras dienas gadā.
Soģu 11:1-11. 29-40.
Drāma un traģēdija! Cietsirdība, netaisnība, galēja pašaizliedzība, neapdomība, varonība, uzvara un zvēresta turēšana par cilvēka dzīvības cenu – viss vienlaicīgi! Tikai nezinu nevienu autoru, kuram pietiktu drosmes šo neatkārtojami lielisko un drausmo Bībeles stāstu pārvērst vēsturiskā romānā, operā vai mūsdienīgāk – Holivudas lielfilmā. Jo mūsu priekšā ir viens no Svēto Rakstu “karstākajiem kartupeļiem”, ja ne viskarstākais. Ne pašam ar to tikt galā, ne citam piedāvāt! Teologi, lasot šo Bībeles notikumu, var atviegloti nopūsties: “Labi, ka manas draudzes locekļi nav cītīgi Svēto Rakstu lasītāji, jo kā es Bībeles stundā atbildētu uz jautājumu: “Mācītāj, vai Jefta upurēja, tas ir, nogalināja pats savu meitu, vai nenogalināja? Kā bija?””
Kad pirms daudziem gadiem šo Svēto Rakstu vietu lasīju pirmo reizi, tā mani burtiski apstulbināja. Bībelē taču cilvēku upuri ir kategoriski aizliegti, tie piemīt tikai pagāniskiem kultiem ar sātanisku ievirzi, piemēram, senajiem actekiem Dienvidamerikā. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Dievs padzen un liek iznīcināt septiņas tautas, jūdiem ienākot Kanaāna zemē, ir cilvēku upurēšana pagāniskajām dievībām.
Nedari Tam Kungam, savam Dievam, tā, jo viss, kas ir Tam Kungam negantība un ko Viņš ienīst, to tie ir saviem dieviem darījuši, jo tie gan savus dēlus, gan savas meitas ugunī sadedzinājuši saviem dieviem. (5.Mozus 12:31)
Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot. Tev ir jābūt bezvainīgam Tā Kunga, sava Dieva priekšā.
(5.Moz. 18:10-13)
Kā sātanisko kultu pirmā pazīme te ir uzrādīta cilvēku upurēšana. Ko nozīmē Jeftas Tam Kungam apsolītais dedzināmais upuris?
Un Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. (1.Moz. 8:20)
Kalpot Tam Kungam ar dedzināmo upuri nozīmē upurdzīvnieku nokaut un to pilnībā sadedzināt, atstājot tikai ādu. Upura jēga ir sevi pavisam ziedot Dievam – ar miesu un dvēseli. Tā to precīzi un pareizi bija sapratis Jefta. Tāda bija Noas pirmā darbība pēc iziešanas no šķirsta pēc grēku plūdiem – pilnīga sevis ziedošana Dievam caur upurdzīvniekiem, vislabākā, kas viņam ir - kā visaugstākā cilvēkam iespējamā salīdzināšanās ar Dievu. Tiktāl viss saprotams. Bet Jefta kā dedzināmo upuri neapsolīja kādu lopu, upurdzīvnieku, kuru viņam kā savas tautas karavadonim un valdniekam netrūka – viņš apsolīja savu meitu. Savu vienīgo bērnu. Tas nozīmēja tikai vienu – solījumu pildot, viņu vajadzēs nogalināt un sadedzināt. Kāpēc tik drausmīgs, neapdomīgs solījums? Kurš pie pilna prāta esošs tēvs var kaut ko tādu apsolīt? Kādēļ Jefta tā rīkojās?
Pirmajos pantos mēs lasām, ka Jefta bija stiprs karavīrs, kaut arī netikles dēls. Neapskaužama bērnība – māte ielasmeita, kas savu bērnu pametusi un to aiz žēlastības pieņēmis viņa tēvs, kurš arī nav nekāds paraugs – kāds gileādietis. Nenosaucot vārdā, Bībele pasaka ļoti daudz – šis cilvēks nav tā vērts, lai viņu pieminētu. Izklausās ļoti mūsdienīgi – vīrietis ar daudziem gadījuma rakstura dzimumsakariem, pa pasauli izkaisītiem bērniem un bezatbildīgu attieksmi pret tēva pienākumiem. Jefta aug kopā ar pamātes bērniem, klausās viņu ņirgās, cieš pazemojumus un piedzīvo vissmagāko atraidījumu – tiklīdz pusbrāļi to spēj, viņi Jeftu padzen no dzimtā nama – tie izdzina Jeftu un tam sacīja: “Tu gan nemantosi nenieka sava tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls.” (11:2)
Ārā, vazaņķi, no mūsu nama! Tu mums esi tikai apkaunojums! Pazūdi! Tinies!
Ļoti ātri Jefta nonāk pie atziņas, ka vienīgā aizstāvība pret apkārtējo netaisnību un ļaunumu ir paša dūres un fiziskais spēks. Sist bez žēlastības, zagt, lai izdzīvotu, sadot pa purnu memmīšiem – labi audzinātajiem, pārtikušajiem bērniem, Jefta ir viens no tiem ielas bērniem, pašpuikām, ko pazīst visas pilsētas, Rīgas centra, Čierīša vai Vecmīlgrāvja čalis. Tādi viņi bija arī manā bērnībā – nosmulētās drēbēs, ar cigareti zobos, španneri (uz pirkstiem uzmaucamu sitamo dzelzi) kabatā, nevērīgu smīnu sejā un izteikti kriminālām nosliecēm. Atceros viņu izteiksmīgās iesaukas: Nāvīte, Pļafka, Zieča, Dampis. Atraidītie, nevienam nevajadzīgie. Algas dienās piedzērušo kabatu iztīrītāji, kiosku uzlauzēji, huligāni un ballīšu kaušļi. Policijas uzskaitē esošie, meļi un lielībnieki, bezrūpīga dzīvesveida piekopēji. Bībeles stāsts par Jeftas bērnību ir par viņiem.
Tālākais, kā kādreiz teica, ir likumsakarīgs - no vietējā huligāna un apkārtējās “solīdās” sabiedrības bieda viņš kļūst par bandas vadoni – ap Jeftu sapulcējās dažādi nelieši un gāja kopā ar viņu sirot. (11:3b) Bet Jefta nebeidz savu dzīvi, kā varētu gaidīt, pie karātavām vai ķēdēs sakalts pazemes cietumā – sākas karš ar naidīgajiem amoniešiem (vai mums saprotamāk - omoniešiem, ja gribam atcerēties Atmodas laikus) un izrādās, ka no solīdajām ģimenēm nav neviena, kas būtu spējīgs vadīt karaspēku – kaut vai sākt mobilizāciju. Nevarīga, kusla sabiedrība, kas steigā kaltē sausiņus un norok zemē ģimenes sudrablietas.
Un tad vecajie atceras pašpuiku un bandītu Jeftu, kas gan bija negants un ļauns, toties kustīgs kā dzīvsudrabs, uzņēmīgs, bezbailīgs un pārdrošs. Tāds “man nav ko zaudēt!” džeks. No viņa baidījās, viņu ienīda un reizē klusi apbrīnoja – Robins Huds, Drošsirdis, Mekijs Nazis, Kaupēns. Viņš mums tagad ir vajadzīgs!
Katrai valstij ir savs varonis, kura bieži kriminālie “varoņdarbi” kļuvuši par folkloru, leģendām. Likumpārkāpumu un noziedzības romantika, pasaulei raksturīgā nekritiskā attieksme. Par pelnīti nāves sodu saņēmušajiem vēlāk sacer balādes, lugas un mūziklus, dzied dziesmu par tumšajiem mežiem, raksta grāmatas un uzņem filmas. Viņi, izrādās, bijuši varoņi! Par noslepkavotajiem gan pieklājīgi klusē, nav ko uzvandīt vecas lietas. Kam negadās!
Bet Jeftam ir sūra dzīves pieredze un viņš nav ar pliku roku ņemams – pēc vecajo pārsteidzošā piedāvājuma "nāc un topi mums par vadoni" viņš tiem atgādina savu sāpi uzkāpj uz varžacīm: "vai jūs mani neienīdāt un neizdzināt mani no mana tēva nama? Kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdu laiki?" Jūs, liekuļi, atbalstījāt nelikumību – manu padzīšanu no tēva nama, manu izslēgšanu no mantojuma, jūs mani ienīdāt un nicinājāt izcelsmes dēļ – un tagad, kad apdraudēti jūsu nami un mantojumi, jūs mani atceraties! Tagad man un manai bandai jāiet jūs glābt! Kādēļ?
Vecajie klanās vēlreiz: "Tāpēc jau mēs atkal pie tevis atgriežamies, nāc mums līdzi, mēs karosim pret amoniešiem, un tev būs būt pie mums par galveno visiem Gileādas iedzīvotājiem!" Aizmirsīsim vecas lietas, še tev pilsētas galvas villa un labākie zirgi, karaspēks un kalpi, tagad mums tevis dēļ nekā nav žēl! Tikai nāc un glāb mūs!
Taču Jefta zina, ko nozīmē solījumi tad, kad ūdens smeļas mutē: "Bet, kad Tas Kungs amoniešus nodos manā rokā, vai tad es arī būšu jums par galvu?" Ļoti labs, lielas dzīves pieredzes iemācīts jautājums. Jo pēc kaujas saradīsies vesela varza štāba un aizmugures “varoņu”, kuri alks pēc atzinības, ka tieši viņi ir kaldinājuši spožo uzvaru, ka viņiem pienākas lielākie pagodinājumi un krāšņākie ordeņi. Kas tad atcerēsies necilo pašpuiku, m… bērnu Jeftu! Lai iet, no kurienes nācis!
Esmu sastapis apmēram desmit cilvēkus, no kuriem daži pavisam tieši, citi atturīgāk, bet ar skaidru zemtekstu likuši saprast, ka “ar mani ir sākusies Atmoda, tieši es biju tas vienīgais garainis, kas katlam nospēra vāku.” Bet, redzi, dumjā un nepateicīgā pasaule to neatzīst un nenovērtē. Tik skumīgi!
Jefta ir kriminālistu bandas vadonis, reālists un cilvēku netikumu labs pazinējs, viņš valda ar dzelzs dūri un netaisās sev pienākošos godu un atzinību ne ar vienu dalīt.
Vecajie ķeras pie pēdējā salmiņa - zvēresta. "Lai Tas Kungs mūsu vidū dzird, ka mēs lietu izkārtosim tieši tā, kā tu to esi nupat prasījis!" Zvērests pie Dieva, Jefta vienā rāvienā iecelts par vietējo prezidentu un karaspēka virspavēlnieku, galvu reibinošākā karjera, kādu nācies lasīt, jo izklausās fantastiski – no bandīta par valdnieku un ģenerāli!
Un nu Jeftam jāattaisno, kā mēdza teikt, “uz viņu liktās cerības”. Jeftam ir vajadzīga tikai un vienīgi uzvara, jo zaudējumu viņam nepiedos – ne tikai atcerēsies vecos grēkus un noziegumus, bet arī vainos sakāvē un pazemojumā, pakārs pie pirmā zara.
Tad Jefta izdomā pavisam traku lietu, pārgalvīgu līdz neiespējamībai, tipisku nepieņemta un neatzīta cilvēka domāšanai – viņš dod solījumu Dievam, ka pirmais iznācējs no viņa nama durvīm tiks upurēts Tam Kungam par dedzināmo upuri – tas ir, nokauts un sadedzināts. Jeftam pat prātā neienāk, ka tāds solījums ir neiedomājami muļķīgs – ko darīt, ja pirmā iznāktu, teiksim, cūka – jūdiem nešķīsts dzīvnieks, vai – labāk, suns – jūdu reliģiozitātē arī nešķīstenis? Atcerēsimies, pirmais dedzināmo upuru priesteris – Noa upurēja šķīstus lopus un putnus. Bet – jāgatavojas kaujai un Jefta vairāk nevēlas pazemojumus – pietiek, jāizmanto likteņa dotā lielā izdevība, otras nebūs, viss likts uz vienas kārts!
Nevaldāmie ar kriminālu ievirzi var būt arī ārkārtīgi varonīgi un pašaizliedzīgi – atcerēsimies, ka labākie latviešu strēlnieki, kas noturēja Pirmā pasaules kara fronti Nāves salā, Ložmetējkalnā, Tīreļpurvā, bija Rīgas pašpuikas. Tur, kur cara armijas karavīri, netalantīgu ģenerāļu izmocīti, bēga, mūsu puikas palika liela pārspēka priekšā un kāda franču avīze uz pati savu jautājumu “cik maksā latviešu strēlnieks?” atbildēja: “tik, cik viņš sver zeltā”. Pavisam droši var teikt, ka šie čaļi, mūsu varoņi, mainīja pasaules vēsturi – jo tā būtu pavisam citāda, ja vācu karaspēks ieņemtu Rīgu, pēc tam Pēterburgu un uzvarētu karā.
Arī Jeftam bija tikai viena dedzīga vēlēšanās – atbrīvot Israēlu, uzvarēt.
Kauja beidzas ar izcilu Jeftas uzvaru, amonieši tiek sakauti un pazemoti, Jefta un jūdu karaspēks triumfē, bet gaviles viņam vienīgajam pēkšņi apraujas ar melnu izmisumu – pirmā no nama iznāk Jeftas vienīgā meita, mafijas krusttēva, uzvaras vainagotā karavadoņa mīļotais bērns. Jefta saplēš savu uniformu un izmisumā kliedz: "Ak, mana meita! Tu mani lauztin salauz, kāpēc tieši tev tai jābūt, kas mani apbēdini! Bet es esmu atvēris savu muti pret To Kungu, un es tagad vairs nespēju atkāpties. Man jāpilda solījums, man tevi jānokauj un jāsadedzina! Jo es esmu solījies Dievam!"
Satriecoša ir meitenes atbilde: "Mīļais tēvs, ja savu muti esi Tā Kunga priekšā atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes ir nācis." Turi savu solījumu, nogalini mani, nekļūsti par apsmieklu – Dievam dotā zvēresta lauzēju. Tikai dod man divus mēnešus laika savas neizdzīvotās dzīves apraudāšanai. Ļauj man un manām draudzenēm prom no citu ziņkārīgajām acīm, atvadīties no dzīves – dabas skaistumā un klusumā, Dieva pielūgsmē un pateicības dziesmās.
Un pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie sava tēva, un viņš izpildīja savu solījumu, ko viņš bija solījis; bet viņa pati vēl nepazina vīra.
Te sākas grūtākais šajā Bībeles notikumā – kā tad bija, Jefta nokāva savu meitu un sadedzināja, vai tomēr to nedarīja? Kā Dievs to pieļāva? Kāpēc apkārtējie šajā ārprātā neiejaucās?
Pirmkārt sapratīsim, ka Jefta nebija gara milzis, nebija apguvis jūdu dzīves pamatu – bauslību, jo ar netikles dēlu neviens īpaši nenodarbojās – skolās negāja, auga uz ielas savā vaļā un nesaprata, ka nedrīkst dot muļķīgus solījumus. Viņš bija spontānas rīcības cilvēks, pieradis lēmumus pieņemt acumirklī, nedomājot par sekām - jo bieži no tā ir bijusi atkarīga dzīvība. Šoreiz – cita cilvēka, paša meitas dzīvība.
Otrkārt, vecajo dotais zvērests Dievam Jeftu provocēja uz līdzīgu rīcību – es arī tā varu, neesmu sliktāks par jums! Mani jāņem nopietni, es vairs neesmu vakarējais skrandainis un dauzoņa jūsu priekšpilsētā! Pašpuikas dižošanās.
Treškārt – Dievs neprasa nekādus solījumus, Jefta pats grib Dievu piespiest viņam dot uzvaru, neiedomājoties, ka Dievu mēs nevaram komandēt. Viņš būtu uzvarējis arī bez ģeķīgā solījuma. Dievs neprasīja sev nepieņemamu upuri, toties Jefta gribēja kārtējo reizi sev un pārējai pasaulei pierādīt, kāds viņš aukstasinīgs vīrs. Es to varu!
Ceturtkārt – jebkurš taču būtu uzskatījis par godu savam valdniekam un ģenerālim dot vislabāko no saviem lopiem par upurdzīvnieku, nemaz nerunājot par paša Jeftas iespējām.
Tādēļ piekt- un galvenokārt – mēs redzam cilvēku ar spītīgu un nepakļāvīgu raksturu, kurš neieklausās citu argumentos un loģikā, vienmēr rīkojas tikai pēc sava prāta, neatzīst savas kļūdas un tādēļ piedzīvo smagus triecienus. Mafijas krusttēvs, kas pieradis pie bezierunu paklausības. Solījuma turēšana, vīrs un vārds viņam ir svarīgāks pat par paša meitas dzīvību. Tikai nezaudēt apkārtējo cieņu! Upurēt visu tās labā! Grēcīgam zvērestam Jefta pievieno grēcīgu rīcību – nogalina savu meitu.
Daži Bībeles komentāru autori apgalvo, ka Jefta savu meitu nebūt nenogalināja, bet tikai piespieda dzīvot bezlaulībā – celibātā, liekot kalpot pie Derības šķirsta, tāds garīgs upuris, Vecās Derības mūķeņu kārta. Man gan tā neliekas, bet lai Bībeles pētnieki turpina strīdēties par senēbreju valodas niansēm un īpatnībām. Tāds viņu sūrais darbs! Trumpis galdā viņiem ir Ebrejiem 11:32-33 – Ko vēl lai saku? Man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Sampsonu, Jeftu, Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, kas ar ticību valstis uzvarējuši, taisnus darbus darījuši, apsolījumus saņēmuši, lauvu rīkles aizbāzuši. Vai tad savas meitas slepkavu minētu kopā ar tādām Bībeles personībām kā Dāvids un Samuēls? Spēcīgs arguments.
Tikai ko tādā gadījumā apraud Israēla meitas? Gadu no gada Israēla meitas dodas, lai apraudātu dziesmās gileādieša Jeftas meitu, četras dienas gadā. (11:40) Kādēļ mūķenei par godu četras dienas gadā jādzied raudu dziesmas? Ja jau mūsu māsa kalpo pie Derības sķirsta, tad par to tikai jāpriecājas. Tādēļ “garīgā upura” teorija liekas uzvilkta uz 21.gs. delikātās “tā tas nevar būt, pārāk briesmīgi” domāšanas liestes. Vērtēt tūkstošgadīgus notikumus pēc mūsdienu morāles un domāšanas kritērijiem ir liela kļūda. Jeftas laika apkārtējo pagānisko reliģiju parasta prakse bija cilvēku upuri, tas nevienam nelikās pārsteidzoši.
Galvenais nav diskusija “nogalināja vai nenogalināja?”, bet ļoti godīga Bībeles liecība par pretrunīgu un sarežģītu ticības dzīvi, cilvēku ar neapdomīgiem, traģiskiem solījumiem Dievam un ārkārtīgi smagajām izvēlēm pēc tam. Par ziedošanos un upurēšanos, par cilvēka nevarību, bet lielo gribu būt mesijam – glābējam par katru cenu. Par to, ka Dievs kā Glābēju sūta Savu Dēlu un neprasa no mums upuri, ko var dot tikai Viņš.
Par dziļi nopietnajām cilvēka un Dieva attiecībām ir šis notikums. Par mūsu turētajiem un neturētajiem solījumiem, par mūsu bieži dubulto morāli.
Nākošā Bībeles nodaļa stāsta par Jeftas tālākajām gaitām – karu šoreiz jau ar tautas brāļiem – Efraima cilti, Jeftas uzvaru un sardzi pie Jordānas brasliem – kurš nespēja pateikt šibolet, tas bija efraimietis, tādu bez žēlastības nokāva. Nevis vienu vai divus, bet tanī laikā no Efraima ļaudīm krita četrdesmit divi tūkstoši vīru. (12:6) Ek, Jefta, pazīstam tavu rokrakstu! Tu esi mūsējais!
Prāvests Viesturs Pirro,
2005. gada 3. oktobrī
|
