|
Es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs
ES ZINU, KA MANS PESTĪTĀJS IR DZĪVS
Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es uz jums no sākuma neteicu, tāpēc, ka biju pie jums. Jāņa Ev. 15:26-16:4
Kāds kristietis laiku pa laikam nejutās īsti labi, bet tam nepievērsa uzmanību – darbs un kalpošana draudzē paņēma visu laiku. Beidzot viņš aizgāja pie ārsta un pēc analīzēm uzzināja – ļaundabīgs audzējs, dzīvot vēl palicis pavisam nedaudz. Tad pašaizliedzīgais ticības paraugs kliedza uz debesīm: “Kādēļ es? Vai Tu mani esi pametis? Vai tiešām ar mani tam jānotiek?”
Pie pirmajiem pārbaudījumiem mums rodas Ījaba jautājums: “Es savu dzīvi pavadīju laimē, bet Dievs mani izbiedēja un salauza, Viņš mani sagrāba pie mana skausta, notrieca pie zemes un lika man atkal piecelties; Viņš mani ir izlicis par tēmekli savām šautrām. Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!” (Ījaba 16:12; 19:6)
Katrā cilvēkā mājo atmiņas par bezgrēcīgo dievbērnības laiku Ēdenes dārzā. Dieva tuvums, svētums, nemirstība, mūžīgums, laimīgā esamība – gribu atgriezties bērnībā! Tāds motīvs apspēlēts neskaitāmos mākslas darbos un literatūrā – šī pasaule ir netaisna un nemājīga, tā mani pastāvīgi garīgi, emocionāli un seksuāli ievaino, es to nesaprotu, jūtos dziļi sāpināts!
Kas pie tā vainīgs? Ījābs zināja atbildi: Dievs! Kurš tad cits? Kas ir pasauli, cilvēku un visu dzīvību radījis? No kā tad vēl prasīt atbildību, ja ne no Viņa? Es neesmu pelnījis netaisnu attieksmi, es esmu ticības paraugs! Ar mani nedrīkst notikt nekas slikts! Labs tētis par savu bērnu rūpējas vienmēr!
Te parādās mūsu parastā kļūda – pasaules centrs esmu es, ar mani nedrīkst notikt nekas, ko es nesaprotu, citādi apšaubīšu Dieva esamību un nāksies atzīt, ka Dievs nekontrolē to, kas notiek.
Vācijā man ir kāda draudzene. Esmu aizmirsis viņas vārdu un visticamāk – viņa nezin manu vārdu, jo sauc par Herrn Propst, prāvesta kungu. Manai draudzenei ir ap astoņdesmit gadu un viņa pārvietojas invalīda krēslā, ko pati vada ar mazas sviras palīdzību. Mēs satiekamies pilsētas parkā un nekad nenorunājam nākošo satikšanos, jo mana draudzene nav pārliecināta, vai tāda maz būs. Mēs vienmēr apskaujamies – viņas rokas nedaudz kustas. Mana draudzene priecājas par putnu dziesmām un ziediem un slavē Dievu par katru dienu, ko Viņš tai devis. “Kāda Dieva žēlastība – atkal piedzīvot jaunu dienu!” viņa saka. “Manā miesā ir daudz sāpošu kaulu un es slavēju Dievu par viņiem visiem!” Man ir klusas aizdomas, ka viņa nemaz nav cilvēks, bet eņģelis, jo nekad neesmu sastapis tik laimīgu un starojošu būtni. Viņai apkārt viss liekas gaismas apmirdzēts. Dieva bērns, kas nekad nesūdzas, nezūdās, bet nepārtraukti slavē Dievu – augstākā teoloģija, visspēcīgākā liecība, dzīve Kristū!
Ījabs Dievam uzdeva mūsu jautājumus un izsaucās: “Taču es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” (Ījaba 19:25-27)
Mana cilvēka sirds ir noilgojusies pēc Dieva, nevis acumirklīgas manu vēlmju piepildīšanās, lai cik tās man liktos neapstrīdami pareizas un taisnīgas. Nākas saprast, ka dzīvoju pasaulē, kura pati sevi ir iecēlusi Dieva vietā, dara vienu aplamību pēc otras un tad apsūdz Dievu. Kāda ir Dieva atbilde? Apsūdzības, norādīšana “Paši pie tā esat vainīgi! Vai Es neteicu, ka tā būs!” ? Nē! Dieva atbilde ir Krustā Sistais, pasaules Pestītājs.
Kāds mācītājs apraksta savu draudzes darbinieka apciemojumu – kārtīgs saimnieks, darba rūķis un goda vīrs. Nu viņš guļ gultā un gaida savu pēdējo iesaukumu. Nemitīgais darbs un rūpes par saimniecību pēkšņi vairs nav vissvarīgākās lietas pasaulē. Mācītājs ievēro, ka sarunas laikā saimnieka skats nenovēršami vērsts kaut kur sānis. Tas ir krucifikss pie sienas, ko nemitīgi uzlūko mirēja acis. “Viss, ko es tagad vēlos, ir skatīties uz Viņu.”
Skatīties uz To, Kas Pirmais saņēma man domātus spļāvienus, naidu, pātagošanu un krustā sišanu. Pirmais, Kas nekurnot, nevaicājot, vai es to sapratīšu un novērtēšu, cieta un mira par mani, par manu dievtālumu, aplamībām, apsūdzībām, paštaisnību, neizpratni par Dieva plāniem, jo Dievam ir tikai viens nodoms – mana glābšana caur mīlestības Upuri. Mani var arī padzīt, izslēgt no draudzes un pat nonāvēt – to visu piedzīvoja Kristus. Bet mani nevar no Viņa atraut! Tad es sāku saprast, cik liela žēlastība ir ciest kopā ar Viņu, kādēļ apustuļi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa Vārda dēļ ciest negodu.
(Apustuļu Darbi 5:41)
Manu priekšteču un manas grēka sekas man liek mocīties sāpēs un raudāt. Kristus saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja Ev. 11:28) Ar dzimtas sakņu dziedināšanu, ar deviņu mēnešu lūgšanu mātes miesās un citu dziedinošo kalpošanu, ar grēksūdzi mēs attīrāmies Patiesības Gara dzīvinošajās straumēs un aptveram – Kristus ir vienmēr ar mums.
Liepājas diecēzes Kuldīgas iecirkņa prāvests
Viesturs Pirro,
Kuldīgas Sv. Katrīnas un Vārmes Sv. Miķeļa
draudžu mācītājs
|
