|
Otrā svaiguma rituālisms
OTRĀ SVAIGUMA RITUĀLISMS
Un Jēzus nosūtīja Sev priekšā vēstnešus.Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Viņam apgādātu vietu, kur nomesties. Un tie Viņu neuzņēma, tāpēc, ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.” Bet Viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: “Vai jūs nezināt, kādam Garam jūs piederat? Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.” Un tie gāja uz citu ciemu.
Lūkas Ev. 9:52-56
Kristietības spēks ir Kristus darbībā, cilvēka dvēseles stāvokļa maiņā. Tas prasa vispirms nopietnu, bezkompromisa darbu pašam ar sevi – atsacīt grēkam, vecajam, sevi attaisnojošajam domāšanas veidam, lai būtu vieta mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem. Kristus dod visas iespējas dvēselē, garā un miesā, lai šīs pārmaiņas varētu notikt. Tā nav reliģioza domāšana vien, ko Kristus pie mums grib redzēt, bet jauns dzīves veids – kopā ar Viņu. Evaņģēlijs piedāvā, bet neuzspiež jaunu pasauli – kopā ar Dievu, Viņa domāšanas veidā. Jaunu esamību – mieru, prieku un piepildījumu Dievā. Vecā esamība jāatstāj – te Kristus ir nepielūdzams. Tas, kas mani vārdzināja un pazemoja – atkarības alkoholisma, narkomānijas, azartspēļu, seksuālas izlaidības, vardarbības veidā ir jāatmet – vai arī es neesmu kristietis. Spēku atmešanai dod Dievs. Cilvēkam ar saviem spēciņiem ir par maz. To visi ātri saprot. Rodas jautājums: vai es to gribu? Kas man jādara, lai es pārveidotos?
Te kā nezāle skaisti iekoptā puķu dārziņā parādās reliģioza prasība – dodiet man kādu rituālu, formālu likumu, kura ievērošana sekmēs manu garīgo izaugsmi!
Mēs vienmēr pamācām – tukša vieta nedrīkst palikt, tev jānāk uz dievkalpojumu! Tad grēka vietu ieņems svētums, velna vietu – Dievs! Mūsu jaunatgrieztais kristietis arī nāk – dažas reizes un tad piedzēries klunkurē pa ielu. Atturībnieku pulciņa vadītāju, bijušo alkoholiķi smagā dzērumā velk divi viņa izbijušie draugi. Kas noticis? “Jūs par mani nelūdzāt!” - viņš paģirās ir nikns. Kur pazudis Dieva spēks? Vai varbūt tāda nemaz nav bijis? Centāmies kalpot ar saviem spēkiem...
Vecā Derība mums briljanti rāda reliģiozās domāšanas strupceļu – reliģiozais koks nav dzīvības koks. Kāmēr tauta kalpo dzīvajam Dievam, tai ir spēks. Tikko pievēršas reliģiozitātei – elku dievībām, politiskajām intrigām, dzīves veidam bez Dieva, izlāpoties ar rituāliem – viss sabrūk. Formāla reliģiozitāte noved pie sastinguma – jo vienmēr ir vieglāk ievērot formālas prasības, nekā mainīt sevi. Reliģiozitāte pasauli ātri un ērti sadala divās daļās – tie, kuri ievēro rituālismu, ir manējie, kuri neievēro – svešie. Šķīstie un nešķīstie.
Kristum nāves sodu piesprieda rituālisti un formālisti, jo visa Viņa dzīve bija bezkompromisa cīņa ar šo domāšanu. Dievs Vecajā Derībā lietoja praviešus, lai atgādinātu: Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri. (Hoz.6:6)
Reliģiozs ir arī Sātans – viņš noteikti nav ateists. Reliģiozitāte ved uz lielo holokaustu (dedzināmo upuri), kas domāts tiem, kas nepakļaujas Dievam – elles uguni. Tādēļ reliģiozais, formālais rituālists ir elles kandidāts. Kristus tādiem saka: “Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”
(Mt. 9:13)
Konflikts rodas tad, kad cilvēks savu grēku un kaislību grib attaisnot, to apklājot ar kādu reliģiozu rituālu, bet neko nemainot savā dzīves veidā. Tā rituālisms kļūst par augsni grēkam. Tā jau ir sātaniska domāšana, uz kuru Kristus atbild: “Vai jūs nezināt, kādam Garam jūs piederat?” Svētais Gars ir ticības, nevis reliģiozitātes gars. Reliģiozitātes vēlme vienmēr būs noslaucīt, sadedzināt, iznīcināt visus nepaklausīgos, citādi domājošos. “Lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina!” Jo man vienmēr ir taisnība, es esmu nekļūdīgs un visiem jādomā un jātic tieši tā, kā es to daru!
Lielbritānijas reformators, Dieva vīrs Džons Veslijs teica: “Man ir tikpat maz tiesību kādam aizliegt tā personīgos uzskatus, kas atšķiras no maniem, kā aizliegt viņam nēsāt parūku tikai tādēļ, ka man pašam ir mati uz galvas; taču, ja viņš norauj savu parūku un tās pūderi man iepurina tieši sejā, es uzskatīšu par savu pienākumu no tāda atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Visiem spēkiem es cenšos izvairīties no garīgas aprobežotības, norobežošanās partijās, stulbuma, nožēlojama fanātisma, kas daudzus noved pie uzskata, ka Dievs ir tikai viņu vidū.”
Reliģiozs fanātisms un formālisms ir tipiska pasaules kārtība- kontrolēt un ierobežot cilvēka brīvību. Reliģisks fanātiķis vienmēr ienīst brīvību, jo pats sevi ir ieslodzījis savu uzskatu būrī. Viņam vissvarīgākā lieta pasaulē ir pareizs rituāls. Neizbēgami rodas nicinājums un naids pret tiem, kas to neievēro. Pie izdevības fanātiķis sāk citādi domājošo vajāšanas. Padomijas marksisms-ļeņinisms, Vācijas nacisms bija tipiski piemēri, lai gan fanātisku marksistu un nacistu atradās maz, lielākā komunistu vai nacionālsociālistu funkcionāru daļa bija tipiski karjeristi. To represīvās organizācijas “svētā naidā” iznīcināja desmitiem miljonu nevainīgu cilvēku. Kurš var droši apgalvot, ka tas neatkārtosies? Staļinisma un hitlerisma rēgs joprojām ir dzīvs.
Kristietība nepieļauj tipisko reliģiju kļūdu – savus priekšstatus par Dievu iedomāties par Dievu. Kristietība nav kāpšana pa garo pupu debesīs, lai redzētu, kādas tās ir – kristietība ir Dieva iemiesošanās pasaulē, ceļš no debesīm pie mums. Dievs, kas ienācis pasaulē Jēzū Kristū. Tas ir svaigums! Viss pārējais – pīšļi.
Mihaila Bulgakova slavenajā romānā “Meistars un Margarita” norisinās amizanta saruna starp Volandu un teātra bufetnieku Andreju Fokiču:
“... store nebija ēdama!
- Mums viņu atsūtīja otrajā svaigumā, - bufetnieks atteica.
- Mīlulīt, tās ir muļķības!
- Kā – muļķības?
- Otrais svaigums – tās ir muļķības! Svaigums mēdz būt tikai viens – pirmais un reizē pēdējais. Ja store ir otrā svaiguma, tas nozīmē, ka tā jau pūst!” *
Kristus negrib, lai mūsos būtu pūstoša, otrā svaiguma domāšana. Viņš mums iemāca vissvarīgāko – respektēt un mīlēt cilvēku Dieva līdzībā un palīdzēt viņam atrast pestīšanu.
*Mihails Bulgakovs, “Meistars un Margarita”,
Rīga, “Liesma” 1979, 199.lpp. |
