|
Kādēļ piedzīvojam sakāvi?
KĀDĒĻ PIEDZĪVOJĀM SAKĀVI?
Israēls devās karā pret filistiešiem un apmetās savās teltīs pie Eben-Ezeras, bet filistieši bija savas teltis uzcēluši pie Afekas. Un filistieši nostājās pret Israēlu, un kauja izvērsās jo plaša, un Israēls tika sakauts, un filistieši nogalināja atklātā kaujas laukā ap četri tūkstoši vīru. Kad Israēla karaspēks atgriezās nometnē, tad Israēla vecaji sacīja: “Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut? Ņemsim no Šīlo pie sevi Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.” Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu; un tur, pie šī Dieva derības šķirsta, bija klāt arī abi Ēļa dēli – Hofnus un Pinehass. Un notika, ka tanī brīdī, kad Tā Kunga derības šķirsts tuvojās nometnei, viss Israēls sacēla tik lielu gaviļu troksni, ka pat zeme drebēja. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: “Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?” Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē, tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: “Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē.” Un tie sacīja: “Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar! Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām! Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nav jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!” Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā, ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku. Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira. Tad no kaujas lauka izbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme. Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja. Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: “Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?” Tad tas vīrs steigdamies ienāca un to pateica Ēlim. Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt. Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: “Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka,” – tad Ēlis jautāja: “Kā tad tur iet, mans dēls?” Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: “Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu.” Un notika, tiklīdz tas pieminēja Dieva šķirstu, tā Ēlis krita atmuguriski no sava krēsla pie vārtiem virzienā uz ceļa pusi un lauza savu sprandu un nomira, jo viņš bija vecs vīrs un smags. Viņš bija Israēlā spriedis tiesu četrdesmit gadus.
1.Samuēla 4:1b-18
Tā bija apkaunojošākā no visām Israēla sakāvēm, jo ienaidnieks guva pilnīgu militāru un morālu uzvaru, pazemoja visjūtīgākajā vietā – ticībā, atņēma vislielāko svētumu – derības šķirstu (2.Mozus 25:10-22), Dieva klātbūtnes, pavēļu vietu – “Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta, Es runāšu uz tevi visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Israēla bērniem.” (2.Mozus 25:22)
Kristus nāves brīdī, kad zemestrīcē saplaisāja Golgātas klints (Mateja 27:51), Svētās Asinis no krusta pilēja uz derības šķirsta vāku – tas bija noslēpts alā zem klints. Salīdzināšanās bija izdarīta līdz galam – grēks, nāve un velns uzvarēti caur Kristus Upuri!
Te ir atbilde, kādēļ mēs piedzīvojam sakāves – patmīlība tiek pacelta tikuma līmenī, ģeķīga pārdrošība tiek nosaukta par drosmi, bet apdomīgie – par gļēvuļiem, pāri visam paceļot nekaunīgu Dieva kārdināšanu – “Tev mūsu karagājiens (plāns, projekts, lēmums, darbs utt.) jāvada un jāsvētī! Saprati?” Otrais kārdinājums (Mateja 4:6-7) ir velna piedāvājums mums Dievu izaicināt ar pārdrošībām. “Laidies, zemē no tempļa jumta droši, gan jau Dievs tevi pasargās!” “Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mateja 4:7) Dieva pacietība ir ļoti liela, bet tā nekad nav bezgalīga.
Ar kādām sirdīm mēs sākam savus karagājienus? Kādi ir dziļākie motīvi? Panākt savus plānus, pārspēt vienam otru, savos pasākumos paaicināt arī Dievu, nejautājot, vai Viņš vispār ir ar mums un grib būt mūsu vidū? Vai mūsu uzvara ir arī Viņa uzvara? Israēla (Baznīcas, valsts, tautas, draudzes) sakāvēm ir daži ļoti būtiski cēloņi un tie nekad nav mainījušies – joprojām palikuši tādi paši.
Vāja un pagrimusi garīgā dzīve,
necienīgi priesteri
Dieva kalpam, priesterim Ēlim ir divi dēli – Hofnus un Pinehass, kuriem Bībele dod izteiksmīgu raksturojumu: Bet Ēļa dēli bija bezgodīgi vīri; un tie neatzina To Kungu. (1.Samuēla 2:12) Viņi piespiež stāties dzimuma attiecībās sievietes, kuras kalpo pie Saiešanas telts, piesavinās Dievam domātos upurus un neklausa Ēļa aizrādījumiem – tādi mūsdienīgi seksuāli aktīvi darījuma cilvēki, kuriem dievnams un dievkalpojums ir reizē labs bizness, atpūta un izklaide. Ēlis cenšas dēlus vest pie saprašanas: “Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet, kad cilvēks apgrēkojas pret To Kungu – kas var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?” (1.Samuēla 2:25), šim pantam ir ļoti baigs noslēgums: Bet tie neklausīja sava tēva balsij, jo Tas Kungs gribēja tos nonāvēt. Sens teiciens saka: “Garīdznieku dzīve ir Evaņģēlijs tautai.” Nav lielāka posta par bezdievīgu, atklāti (vai slēpti) grēkojošu mācītāju, “babņiku” un ierāvēju, kurš ir piedauzība Baznīcai un apsmiekls pasaulei. Viņa kalpošana pārvēršas par karikatūru, vienmēr beidzas ar skandālu un – šajā gadījumā – arī fizisku nāvi. Ēļa (Baznīcas, valsts, tautas, sabiedrības, draudzes vadības un autoritāšu)gļēvums, nevarīgums un neizlēmība ir iemesls necienīgo priesteru nekaunībai, pārdrošībām un visas tautas pazemojumam smagā sakāvē.
Grēknožēlas un dievkalpojumu trūkums
Israēls uzvarēja vienmēr, ja kaujā gāja Dieva vadībā, to sāka ar dievkalpojumu, grēknožēlu, upuriem, salīdzināšanos ar Dievu, un vienmēr zaudēja, ja karagājienu pārvērta pārdrošā avantūrā. Israēla vecaji paši uz savu jautājumu: “Kādēļ Tas Kungs šodien ir ļāvis filistiešiem mūs sakaut?” neprasa atbildi no Dieva, bet izlieto derības šķirstu kā absolūto ieroci – “ņemsim no Šīlo pie sevis Tā Kunga derības šķirstu, lai tas iet mūsu vidū mums līdzi un lai izglābj mūs no mūsu ienaidnieku rokas.” Sākotnēji viss iet kā pa sviestu – šķirsta atvešanu noorganizē Hofnus un Pinehass, tauta gavilē tā, ka zeme trīc un filistieši nobīstas. Bet tad viņi ātri saprot, ka ir tikai viena izvēle – mirt kaujā kā vīriem, vai kļūt no vergturiem par ebreju vergiem. Ja jau mirt, tad ar mūziku! Kauja ir ļoti smaga – abām pusēm uzvara ir principiāla, tādēļ cīņa notiek uz nāvi, līdz vienas puses – Israēla pilnīgai sakāvei. Iedomātais psiholoģiskais uzbrukums – ar derības šķirstu - ne tikai piedzīvo apkaunojošu sagrāvi, bet beidzas ar vislielākā svētuma krišanu ienaidnieku, neapgraizīto pagānu necienīgajās rokās. Jo Israēlam pašam sirds ir neapgraizīta. Abi veiklie vīri, Ēļa dēli iet bojā un Ēlis lauž sev sprandu. Viņš neiebilda, kad vecaji sāka savu avantūru un kritiens noslēdz Israēla nekaunīgo uzdrošināšanos kārdināt Dievu.
Pārdroša paļāvība uz savu izredzētību,
rituālisms dzīvu attiecību ar Dievu vietā
Nevar taču salīdzināt tautu, kuras Dievs mīt ķerubu tronī ar pagāniem, kuru dievi ir tikai roku darinājumi, krāmi vien. Nevar salīdzināt manu pareizo konfesiju ar citām, nepareizajām. Nevar salīdzināt manu pareizo teoloģiju ar citām, nepareizajām. Man patīk teiciens – “ir divi viedokļi – mans un nepareizais.” Tieksme bīdīt pa priekšu savu derības šķirstu, nejautājot – vai patiesi Dievs tur mīt? Vai manā koka kastītē Viņš grib dzīvot? Vai tā ir Viņa vēlme? Reliģija kastē? Ko darīt, ja kasti man atņem? Kas notiek ar manu ticību? Kur tā ir mitusi?
Visā šajā notikumā Dievam nekas netiek jautāts un Viņš neko arī neatbild. Jo vajadzīgs bija derības šķirsts, nevis Dievs. Vajadzīgi bija baušļi, nevis Kristus. Izrādījās, ka neapgraizītajiem, citādajiem, necienīgajiem tie arī bija sirdīs – Israēlam nācās zaudēt, jo ar to nebija Kristus. Ja Kungs nav ar mums, mēs vienmēr zaudēsim. Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā. (Psalms 127:1) Mūsu uzvarai nepietiek ar derības šķirstu – vajadzīgas arī Kristus Asinis, uzvara vispirms pār sevi.
Lūgšana.
Mūžīgais, svētais Dievs, Tu esi mums devis baušļus, lai mēs tajos dzīvotu. Mēs tevi lūdzam – lai Tavs vienpiedzimušais Dēls, mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus mūs šķīsta Savās Asinīs no visiem grēkiem un pārpratumiem un mums māca pareizas attiecības ar Tevi un mūsu tuvākajiem. Vadi mūs garīgajā cīņā - apbruņotus ar tavu Asins Spēku. Āmen.
Prāvests Viesturs Pirro |
