|
Ne pret miesu un asinīm
NE PRET MIESU UN ASINĪM
Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un ļaunajiem gariem pasaules telpā. Ef. 6:10-12
Kristieši bieži aizmirst, ka mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm – Bībele to stingri aizliedz. Kādēļ? Jo tā ir novirzīšanās no mērķa – cīņas ar velnu, ļaunajiem gariem un to hierarhiju – valdībām un varām. Velns ļoti grib, lai mēs apkarotu viens otru un atstātu novārtā vissvarīgāko – evaņģelizāciju, grēka un sātana ievainoto cilvēku dziedināšanu.
Karā viens no taktikas veiksmīgākajiem panākumiem ir ienaidnieka uguns novirzīšana uz viltus mērķiem – resursi tiek tērēti, apšaudot neīstu militāro iekārtu kamuflāžas. Arī mēs, tā vietā, lai virzītu garīgo uguni uz velnu un viņa valstību, savu reizi apkarojam un kritizējam savus vadītājus, cīnāmies pret ticības brāļiem un māsām – tērējam garīgo resursu pretēji Dieva gribai un sev atņemam Svētā Gara dāvanas, šaujot pa iedomu mērķiem. To pamatojam ar mācības tīrību, rūpēm par Svēto Rakstu pasludināšanu nesagrozītā veidā utt. Tieši tā – iedomātā ticības sterilitātē augstā garīgā tiesa mūsu Kungam piesprieda nāves sodu kā ķecerim un dumpiniekam, jo nespēja Kristū ieraudzīt Dievu – viņuprāt, Viņš bija pārāk cilvēcisks, lai sakristu ar farizeju teoloģisko projekciju par Mesiju.
Baznīca šo kļūdu bieži turpina – aicinājumi cīnīties pret miesu un asinīm, nevis tumsas spēkiem, iet cauri visai tās vēsturei. Ķeceri nesaudzīgi jāiznīcina! Tikai manai konfesijai un man ir taisnība!
Mūs pašus pirms 2000 gadiem reliģiskā un politiskā vara uzskatīja par bīstamu, vājājamu sektu, taču izcils teologs – farizejs Gamaliēls sinedrijam, Kristus tiesnešiem, neapgāžami argumentēja: ja kristietība ir cilvēku nodoms un darbs, tā iznīks, tāpat kā citas neskaitāmas cilvēku avantūras, bet ja tā ir no Dieva – neviens, nekāda garīga vai laicīga vara to nespēs iznīcināt, tieši otrādi – kristiešu vajātāji paši kļūs par Dieva ienaidniekiem. (Apd 6:34-39) Gamaliēls saprata, ka jācīnās pret bezdievību un tās autoru – velnu, nepareizām parādībām sabiedrībā un pašu teoloģiskajām kļūdām, nevis cilvēkiem. Cīņa pret cilvēkiem novājina Baznīcu, jo Dieva Valstība darbojas caur Jēzu Kristu, Svētā Gara darbību, mūsu lūgšanām un paklausīgu kalpošanu Dievam, nevis saviem priekšstatiem.
Iekšējie konflikti ļoti novājina Baznīcu, tādēļ sātans vienmēr ir ārkārtīgi ieinteresēts tos uzturēt un uzkurināt. Seni ievainojumi, nepiedošana, nedzīstošas garīgas brūces, naids un skaudība atņem garīgās dāvanas un kalpošanu padara mazefektīvu.
Kā rīkoties?
Katru lietu, lūgumu, iespaidu, novērojumu, apsvērumu, plānu, nekavējoties lūgšanā nest pie Dieva, lai nesāktos Dieva nesvētītas darbības, pārpratumi, sāpinājumi, lai neizaugtu ļauns stāds aizdomu, aizspriedumu, separātisma, atsvešināšanās izskatā. Jo Dievs mīl cilvēku nesalīdzināmi vairāk nekā mēs un Viņš spēj pārveidot viscietākās sirdis. Dievs mums iemāca sabradāt mūsu paštaisnību, lepnību, mazticību un bailes. Tad sākam saprast, ka sarežģījumu, pagrimuma, konfliktu vaininieki nav vis konkrēti, mūsu apsūdzētie cilvēki, bet tumsas spēki, kas darbojas aiz viņiem, caur viņiem un viņos.
Kā ar tiem cīnīties?
Tāpat kā to darīja Dieva Dēls – pilnīgā pazemībā un paklausībā Dievam, Viņa varenajā spēkā, mīlestībā uz cilvēku, gavēšanā un lūgšanā. Jēzus nekad necīnījās pret miesu un asinīm. Viņš pieļāva tikai Savas Miesas un Asins piesišanu krustā – mūsu glābšanai. Tāda attieksme Baznīcā ir rets dārgakmens, to var redzēt ārkārtīgi reti. Viltojumu un pašattaisnojumu toties ir bezgala daudz.
Kristus vienmēr oponentus uzklausīja līdz galam un vērsās pret viņu kļūdainajiem uzskatiem, nekad nenolaidās līdz personiskiem apvainojumiem un aizmuguriskām intrigām, kā to vienmēr darīja Jēzus apsūdzētāji.
Mūsu uzdrošināšanās lietot skarbu kritiku un notiesāšana nevienā cilvēkā nedrīkst izraisīt mazticību vai svārstīšanos par ticību un Svēto Rakstu autoritāti, taču, ja kāds vēršas pret mūsu kristīgajām vērtībām vai evaņģēliskajām doktrīnām, mēs nedrīkstam gļēvi klusēt, piekrist bezdievīgām mācībām, nekristīgu reliģiju maldiem vai pseidokristīgu sektu un kultu aplamībām. Mēs arī viņiem apliecinām pestīšanu Jēzū Kristū – noteikti, drosmīgi un autoritatīvi – Dieva varenajā spēkā un Svētā Gara vadībā.
Kādēļ mēs esam vāji?
Vecā Derība stāsta, ka senajām pilsētām apkārt uzcēla mūrus aizsardzībai pret sirotājiem un ienaidniekiem. Sekošana mūru stiprumam, tā labošana un atjaunošana bija vissvarīgākais darbs, lai pilsēta varētu pastāvēt. Mūri sargāja tempļus, valdnieku pilis, valdības rezidences, svarīgākās celtnes. Pietika ar nelielu spraugu vai sargu nolaidību, lai tumsas aizsegā ienaidnieks ielauztos pilsētā. Ezras un Nehemijas grāmatas liecina, ar kādu uzņēmību un neatlaidību ticīgā tauta atjaunoja sagrauto templi un Jeruzālemes mūrus. Jāņa Atklāsmes grāmata 21:12-20 sīki apraksta Debesu Jeruzālemes mūri – Dieva autoritātes un visvarenības attēlu.
Mūsdienās, tāpat kā senatnē, sātans lielāko triecienu vērš pret mūri, kas mūs sargā no viņa – garīgo un valstisko autoritāti un varu. Abas tiek izsmietas, ķengātas, apsūdzētas un apmelotas. Velns cenšas postīt ar vismaz trīs paņēmieniem:
-
bezdievīgu valdību. Tauta ievēl (vai valsts apvērsumā) pie varas nāk un sāk valdīt bezdievīgi vadītāji, kas nedzīvo un nevalda pēc kristīgiem principiem, neprasa un neievēro Dieva gribu;
-
valstī izplatās noziedzīga attieksme pret pienākumiem – valsts ierēdņi ir uzpērkami, tiesas korumpētas, birokrātija uzblīst un saņem nepelnīti lielas algas no kopējā valsts budžeta; tautsaimnīcība tiek vārdzināta un gremdēta ar aplamu nodokļu politiku, haotiskiem, pretrunīgiem likumiem un rīkojumiem; varas struktūras, kam jāseko taisnīgumam un likumībai, kļūst mazefektīvas un nevarīgas, jo ir pakļautas valdībai. Tā bezdievīga vara ir pati sagrāvusi savu aizsargmūri ar savtīgu, paviršu, nekompetentu un nevērīgu attieksmi. Rodas tālejošas, neizbēgamas sekas, ko var dēvēt par krīzi, pagrimumu vai stagnāciju. Tā rodas
-
nemieri, dumpji, destruktīva attieksme. 13.janvāra notikumi Vecrīgā - vandāļu sarīkotā graušana un postīšana ir tipisks piemērs cīņai pret miesu un asinīm - “es aizstāvu savas tiesības, citādi pie varas esošie mani neuzklausa, es esmu dumpinieks!” Tāda mazā franču revolūcija jeb vietējā mēroga 1917.g. boļševiku apvērsuma mēģinājums. Dedzināt, sadauzīt, demolēt, laupīt, sagraut, piekaut! Nepārsteidz arī tas, ka daļa t.s. intelektuāļu un sekulāro humānistu maskēti vai pilnīgi atklāti vardarbību atbalstīja – viņu idejiskais tēvs ir tieši tas pats, kas darbojas caur agresīviem, ļaunuma pārņemtiem velna kalpiem. (Jņ 8:44)
Kāda ir kristieša attieksme?
Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu. Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, labi, dari to, kas labs, tad tu saņemsi viņas uzslavu, jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu. Tādēļ nepieciešami tai paklausīt ne vien soda dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ. (Rom 13:1-5)
Arī tad, ja valsts vara ir bezdievīga, korumpēta, mantkārīga, netaisna, mums jāpakļaujas tiem, kas ieņem valdošus amatus, jo tāda ir Dieva griba. Paši valdītāji var būt neatbilstoši, necienīgi, nepiemēroti, bet viņu amati ir kā aizsargmūris pret haosu un anarhiju. Tie garantē valstiskumu. Atcerēsimies, ka postītāji un postījumu labotāji ir divas pavisam dažādas sabiedrības daļas. Postītāju tipiskākā iezīme ir nepaklausība un sacelšanās pret jebkādu autoritāti.
Bet nepaklausība ir kā buršanas grēks, un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpošanai un dievekļu turēšanai mājās. (1Sam 15:23)
Nepaklausība ir autoritātes atmešana un pakļaušanās destrukcijai – velnam un tumsas gariem.
Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.
(1Kor 14:33)
Valstī ar stipru varas struktūru ļaunums ir ierobežots arī tad, ja pie varas nav kristieši. Stiprs mūris ienaidniekiem grūti pārvarams. Tā graušana un kūdīšana uz dumpi ir kalpošana ienaidniekam – sātanam.
Sapratīsim pareizi - pakļaušanās valsts varai nenozīmē piekrišanu visam, mīkstčaulīgu iecietību un bezdarbību netaisnības priekšā. Bībeles principos balstīti, kristieši nepiekrīt bezdievībai, noraida grēka un ļaunuma propagandu, neatzīst vardarbību un protestē pret skaidri redzamu valsts izlaupīšanu, pagrimumu un netaisnību. Taču mēs nedrīkstam graut valsts varas struktūras un apkraut ar lāstiem valsts vadītājus tikai tādēļ, ka viņi ir pie varas. Par valsti, tās garīgo un laicīgo varu vispirms ir jālūdz Dievs!
Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā. Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja priekšā, kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. (1Tim 2:1-4)
Daudzi kristieši savu dumpinieciskumu pamato ar apustuļa Pētera atbildi sinedrijam: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem!” (Apd 6:29b; 4:19) Taisnība, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē dumpošanos pret visu, kas man nav pa prātam. Pēteris paklausīja Dievam, nevis cilvēku aizliegumam pasludināt Evaņģēliju, taču neapstrīdēja priesteru autoritāti, neaicināja uz dumpi vai sacelšanos pret valsts varu. Viņš izrādīja pilsonisku nepaklausību bezdievīgai pavēlei, bet nebija dumpiniecisks. Te ir lielā atšķirība starp paklausību Dievam – Radītājam un paklausību velnam – ārdītājam.
Prāvests Viesturs Pirro,
Kuldīgas Sv. Katrīnas un Vārmes Sv. Miķeļa
draudžu mācītājs
|
